Vai meži Latvijā ir apdraudēti?

Un kāda ietekme klimata pārmaiņām, ar ko mūs biedē?

Jo mēs vairāk un drošāk mežos audzēsim kokus, jo vairāk klimata pārmaiņu mums izdosies mazināt. Latvija jau ir maza, globālās klimata pārmaiņas tā neietekmēs, lai kā mēs censtos. Bet katram jāsāk ar sevi, ar mazumiņu.

Klimata pārmaiņas mežam pat kādreiz nāk par labu, piemēram, siltāks klimats rada apstākļus, ka kokiem ir ilgāka veģetācijas sezona un tie aug ātrāk. Ja pratīsim izmantot klimata pārmaiņas savā labā, mēs Ziemeļeiropā būsim ieguvēji.

Diemžēl dienvidos, tuvāk Vidusjūrai, ar klimatu tuvāko simts gadu laikā būs diezgan drūmi – būs gan bieži ugunsgrēki, gan sausums. Kokus tur varēs audzēt, bet tie būs speciāli jālaista. Tas nozīmē, ka mežsaimniecība kā bizness tur nebūs. Savukārt pie mums ir visas iespējas gan kokus audzēt vairāk, gan ražot koksnes produktus, kurus dienvideiropieši no mums labprāt nopirks. Mēs arvien aicinām par valsti atbildīgos lēmumu pieņēmējus šo patiesību apzināties un mežsaimniecību Latvijā visādi veicināt.

Protams, mēs izjūtam arī negatīvās klimata pārmaiņas – dažu kukaiņu būs vairāk, būs biežāki un stiprāki vēja pūtieni. Tāpēc mums ir jāaudzē spēcīgāki, vitālāki koki, kas kopumā veidos stiprākas un noturīgākas mežaudzes.

Cilvēkiem bieži rodas jautājums, kāpēc vietu, kur atrodas izcirtums, arvien dēvē par mežu?

Cirtums ir īslaicīga stadija mežā, kas rodas, kad koku konkrētā vietā īsu brīdi vairs nav. Tāpat kā pēc vējgāzes, ugunsgrēka vai applūdināšanas. Mežs no zinātniskā viedokļa tajā brīdi tur formāli neatrodas, jo mežs ir ekosistēma, kurā dominē koki. Tajā mirklī, kad tukšajā vietā koki parādās, šī vieta atkal kļūst par mežu - vienu, divus vai vairāk gadus vecu, un tā uz priekšu, līdz meža nākamās aprites beigām. No juridiskā viedokļa kopējā meža platībā ieskaita arī cirtumus, tāpat kā meža grāvjus un purvus. Nosacīti varam teikt, ka cirtumā mežs ir 0 gadu vecs, bet, tiklīdz koki parādās, sākam rēķināt meža vecumu.

Mežs atjaunojas arī bez cilvēka rūpēm, jautājums ir par tā kvalitāti un mūsu skatījumu no ekonomiskā viedokļa.

Mežs ir mūsu valsts pamata resurss, un mūsu pienākums ir par to rūpēties. Tāpēc arī Latvijas valsts vara virza arvien stingrākas prasības meža atjaunošanai, stiprinot cilvēku pienākumu un atbildību pret nākotni. Nedrīkst paļauties uz to vien, ka tukšu vietu mežā nebūs.

Vai mūsdienās koki mežā aug ātrāk? Kas to ietekmē? Klimats, īpaši selekcionētie stādi?

Mūsdienās koki mežā tiešām aug ātrāk, bet ir jautājums – garumā vai resnumā? Tas jāvērtē, jo pieaugumu veido abi šie faktori. Varam iestādīt jaunaudzi ļoti biezi, un koki izstīdzēs – garumā izaugs strauji, bet stumbri būs tievi. Proti, garums būs, bet kvalitāte ne. Iespējami arī otrādi procesi – pārāk izretinot mežaudzi, koki pieņemsies resnumā, bet nelabprāt augs garumā.

Kopumā,

pareizi kombinējot meža selekciju ar mežkopību, varam rēķināties, ka vienā laika periodā mežā kokaudzes būs par 20-30% ražīgākas, nekā izmantojot no meža pirmformām saplūktus čiekurus un no tiem izbirušas sēklas.

Pareiza jaunaudzes kopšana nozīmē to, ka katram kokam mežā ir telpa gan sakņu sistēmas, gan vainaga attīstībai, kas kopumā veicina fotosintēzi un koksnes veidošanos. Un trešais aspekts – kokiem mežā palīdz arī siltumnīcas efekts.

Latvijā nevienas koku sugas kokiem būt un augt mūsu mežā nav risks, ar nosacījumu, ja vien tos audzējam pareizi.

Vai meža platība Latvijā ir stabila? Kā tā mainījusies pēdējos 50 – 100 gados?

Parasti mēs runājam par Latvijas pirmās brīvvalsts 27% un mūsdienās 54% zemes, ko aizņem mežu zemes, ieskaitot purvus. Tātad laikam tā nav stabila – ir palielinājusies 2 reizes! Protams, jāpiemin II pasaules kara ietekme, kad neapstrādātās zemes aizauga ar meža kokiem, kā arī valsts neatkarības atjaunošanas gadi, kad daļa zemju kļuva liekas lauksaimniecībai. Šobrīd mēs runājam par aptuveni 10% mežu, kuriem juridiskā meža statusa nav – koki aug lauksaimniecībai un apbūvei domātās zemēs. Pat ja koki izaug 5 metrus gari, likums atļauj tos nozāģēt un zemi atkal pievērst lauksaimniecības produktu ražošanai. Taču arī šeit ir pretējs process – cik cilvēki atjauno laukus, tik citur atkal koki iesējas to vietā. Tāpēc ir līdzsvars, un mēs uzskatām, ka mežu platība Latvijā ir stabila. Ja aktualizēsies pieprasījums pēc lauksaimniecības zemes, šo 10% ietvarā varam sagaidīt nelielu meža platības samazināšanos.

Kā ir ar sēņu daudzumu Latvijā?

Ar sēnēm ir sarežģītāk nekā ar kokiem. Viens mans kolēģis stāstīja piemēru no Latvijas vidienes, kur ekonomisko interešu dēļ bija izveidojies paliels mežu masīvs ar pāraugušām priedēm. Šajā valsts meža masīvā vietējie apkaimes iedzīvotāji bija attīstījuši gaileņu lasīšanas rūpalu. Bet kaut kad jau pienāk laiks, kad koki jānocērt. Gaileņu lasītāju vidū radies satraukums, taču cirtumos drīz sākušas augt citas sēnes, tā saucamie murķeļi. Sēņu rūpals labi pārgājis uz tiem, un cilvēki sākuši interesēties, kad tad būs nākamās cirsmas. Jo priežu jaunaudzēs murķeļi vairs neaug.

Otrs piemērs ir egļu baravikas – tipiska sēņu suga, kas dzīvo cilvēka veidotos egļu mežos. Egļu jaunaudzēs īstais baraviku laiks ir 12-40 gadu vecumā, pēc tam sēņu sugu daudzveidība izmainās. Cilvēki, kuri interesējas par sēņošanu, šo lietu labi zina un baraviku laikā meklē tieši stādītās egļu jaunaudzes.

Tajā pašā laikā cūcenēm labāk patīk novecojoši meži, savukārt apšu bekām – dažāda vecuma apšu audzes. Mani kolēģi reiz rādīja cienījamu apšu beku ražu hibrīdo apšu zinātniskajos stādījumos lauksaimniecības zemēs.

Ar sēņu ražu un daudzveidību viss ir ļoti relatīvi – Latvijā gadā nocērt aptuveni 1,5% no meža platības, bet pārējie 98,5% tajā laikā ir kļuvuši par gadu vecāki. Un tajos būs vieta gan murķeļiem, gan baravikām, gan gailenēm un cūcenēm.

Taču pamatā sēņu raža ir atkarīga no diviem faktoriem. Pirmais – kāds bijis laiks iepriekšējā gadā brīdī, kad izveidojas sēņotne – sēnes neredzamā daļa jeb micēlijs. Otrais – vai kārtējais gads ir labvēlīgs virszemes daļas, pašu sēņu, augšanai. Ja iepriekšējā gadā micēlijs nav izveidojies, tad šogad lietus var līt, cik grib, – sēņu nebūs. Un otrādi. Tikai tad, ja abi faktori sakrīt, būs laba sēņu raža. Pērn Vidzemes cilvēki zināja stāstīt, ka baraviku raža bijusi tik laba, ka nav nemaz zinājuši, kur tās likt. Tajā pašā laikā Kurzemē vietām izdevās atrast vien dažas baravikas. Pat mūsu mazajā Latvijā ir šādas atšķirības, jo viss atkarīgs, vai īstajā laikā uzlīst lietus.

Kā mainās ogu daudzums, kad mežu nocērt? Cik ilgu laiku vajag mellenājiem, lai tie atjaunotos?

Meža cirtumos parasti ieviešas avenes, kuras liela sabiedrības daļa atzīst kā vērtīgas un uzturā lietojamas ogas un cītīgi meklē. Vecās mežaudzēs aveņu tikpat kā nav, bet tajos savukārt būs vairāk mellenes un zilenes. Cirtuma stadijā mellenes panīkst, bet apmēram 12-15 gadu vecumā mētras sāk atjaunoties. Brūklenāji sausos priežu mežos atjaunojas vēl ātrāk.

Jārēķinās, ka pēc mežistrādes noteiktu sugu ogu kādu laiku nebūs, tās būs jāpameklē citās vietās. Cirtumos labi sāk augt meža zemenes un spradzenes, kam vajadzīga gaisma.

Ar ogām ir tāpat kā ar plūmēm un āboliem – “ābolu gads” var būt un var arī nebūt. Pērn meža ogu bija maz, jo ogulāju ziedēšanas brīdī bija spēcīgas salnas. Tāda ir dzīve, ar to jārēķinās. Katrā ziņā pavasara salnām ir daudz būtiskāka ietekme uz meža ogu ražu nekā mežsaimniecībai.

Vai bioloģiskās daudzveidības daudzumu mežos var mērīt? Vai Silavas zinātnieki to dara? Kādi ir secinājumi?

Bioloģisko daudzveidību mēs mēram, bet secinājumi pagaidām ir vispārīgi. Mums ļoti ilgs laiks pagāja, kamēr iestāstījām, ka šādu komponenti vajag mērīt nacionālā meža monitoringa ietvaros. Šobrīd tuvojamies pirmā piecu gadu cikla beigām, un nākotnē jau varēsim salīdzināt daudzveidības skaitliskās izmaiņas. Viens no pētījumu virzieniem skar augu valsti – mežos tiek noteiktas gan ķērpju, gan sūnu, gan lakstaugu sugas. Pēc atkārtojuma perioda varēsim salīdzināt, kas ar šīm sugām ir noticis un mainījies. Tāpat kā meža koksnes resursu monitoringā – varēsim salīdzināt, kādi meži bija pirms pieciem gadiem un kā tie mainījušies. Zemsedzes augu valsts ir arī labs vides izmaiņu indikators.

Bioloģisko daudzveidību mēram arī ģenētiskajā līmenī, un tā gan ir visai sarežģīta lieta. Bet varam pateikt, ka,

pretēji kļūdainiem priekšstatiem, Latvijā cilvēka veidotos mežos ģenētiskā daudzveidība nav mazāka kā tā saucamajos dabiskajos mežos.

Citur pasaulē, iespējams, ir savādāk. Dienvidamerikā esmu redzējis, kā eikaliptu plantācijā cilvēki saplūc spraudeņus no raženākā koka, tos siltumnīcā podos apsakņo, iestāda dabā un audzē apmēram 10 gadus, tad nocērt un sāk visu no jauna.

Trešais bioloģiskās daudzveidības aspekts ir ainavas daudzveidība. Šeit mežu nozarei ir daudz ko darīt, jo ik gadus nocirstos 1,5% mežu ainavā var novietot veiksmīgāk. Cirsmas var veidot dizainiski labāk, ja pie tā piestrādā. Var neizkliedēt iepriekšējās paaudzes kokus pa visu cirsmu, bet veidot koku grupas jeb mikroaudzes. Lielas iespējas ir pakāpenisko ciršu pieejas atjaunošanai.

Kā un kur notiek meža bojājumu un veselības stāvokļa monitorings? Kas apdraud mežus Latvijā? Kādi ir galvenie secinājumi šajā jomā?

Neskatoties uz rekordaugsto lidošanas aktivitāti 2023. gadā, bīstamākā Latvijas mežu kaitēkļa – egļu astoņzobu mizgrauža – radītie bojājumi egļu audzēs, salīdzinot ar 2022. gadu, bija mazāki. Svaigi nokaltušo egļu daudzums mežā gada laikā samazinājies par 19%. Tomēr ir arī citi meža bojātāji. Daudzviet Latvijā novērota galotņu sešzobu mizgrauža izraisīta priežu kalšana. Parasti novēro kalstošas priedes nelielās grupās (2-4 koki), bet pēc meža ugunsgrēkiem novērota arī plašāka savairošanās, piemēram, Rīgas mežā pie Jaunciema kapiem.

2023. gada vasarā Vidzemē un Latgalē tika konstatēti plaši salnsprīžmešu bojājumi bērzu audzēs – jūnijā, jūlijā bērzu audzes dažviet tika atlapotas pilnībā. Daudzviet bērzi līdz rudenim pilnībā atjaunoja lapotni. Savairošanās kopumā aptvēra apmēram 30 000 ha meža. Vietām Zemgalē atrodama cilvēkam alerģiskā zeltvēdera mūķene, bet citu kaitēkļu ietekme Latvijā ir nenozīmīga.

Attiecībā uz meža slimībām visbūtiskākā ietekme ir egļu sakņu piepei (trupei), kas skar apmēram 20-25% dzīvo egļu.

Šī slimība būtiskus riskus sabiedrībai nerada, egles ar trupi cenšas sadzīvot, un ārēji koki neizrāda, ka stumbriem vidū ir sēnes izēsts tukšums līdz pat 12 metru augstumam. Latvijā turpinās arī citu invazīvo, nākotnē sagaidāmo slimību uzraudzība un zinātniskā izpēte.

Pēdējos gados nacionālā meža monitoringa ietvaros sekojam līdzi briežu dzimtas dzīvnieku (aļņu, staltbriežu un stirnu) ietekmei uz meža atjaunošanos. Tā atkarīga gan no pašu dzīvnieku klātbūtnes, gan koku sugas, mežaudzes vecuma, biezuma un pameža (krūmu stāva). Briežu dzimtas dzīvnieki visintensīvāk bojā priežu jaunaudzes ar augstumu līdz 4 m. Būtiska nozīme ir kopējam priežu skaitam uz ha un pameža klātbūtnei – biezākās priežu audzēs bojājumu ir mazāk un, jo biezāks pamežs, jo mazāk bojāto koku. Egļu jaunaudzes pārnadži bojā mazāk, taču audzēs, kuras biezākas, arī bojāto koku īpatsvars ir lielāks. Apšu jaunaudzēs svaigie bojājumi ar katru gadu samazinās, taču veco bojājumu ietekme ir paliekoša. Audzēs, kurās svaigi bojājumi nav novēroti jau vairākus gadus, apses nolūst veco mizas bojājumu vietās.

Raksts tapis sadarbībā ar PEFC.