Mūžībā aizgājušā Kulakova meita pastāsta, kāds viņš bija kā tēvs

"Piezvanīja mana mamma, pabrīdināja, ka viņai ir sliktas ziņas, un pateica. Pagāja brītiņš, kamēr to aptvēru. Un tad telefonā ieraudzīju, ka cilvēki man jau raksta līdzjūtības," atklāj Justīne.

Viņa neslēpj, ka sākotnēji pat bijis bail braukt uz Rīgu, jo nezināja, kā notikušo pārdzīvos. "Domāju, ka bēru dienā visu laiku raudāšu. Bet tajā dienā valdīja tāds neizprotams gaišums, un tas bija skaisti.

Protams, mēs visi skumām, bet es sajutu to, kā viņš ir apvienojis nāciju, un to mīlestību, kas nāca no cilvēkiem. Viņš ir atstājis tik daudz vērtīga - gan muzikālo mantojumu, gan cilvēciskās izpausmes," teic Justīne.

Justīne atsauc atmiņā 2021. gadu, kad Kulakovam pasliktinājās veselība un viņš nonāca slimnīcā. "Tajā laikā man pilnīgi noteikti bija bail, ka viņu pazaudēsim, bet tētis pilnīgi brīnumainā kārtā kā fēnikss atdzima no pelniem. Tāpēc visu, kas bija kopš tā laika, es piedzīvoju kā tādu dāsnu bonusu. Jau iepriekš dzīvoju ar tādu filozofiju, ka jānovērtē katrs brīdis un iespēja, kas mums dota, jo mēs jau nezinām, kura būs tā pēdējā," teic Justīne. 

Runājot par audzināšanu, Justīne saka: "Protams, viņš nav bijis ideāls. Bet man iedota ļoti laba bagāža no abiem vecākiem [Justīnes mamma ir arhitekte Liene Kulakova - red.]. Mana bērnība nav bijusi ne priekšzīmīga, ne ordināra, bet tā bija ļoti laimīga.

Tētis un mamma mani ļoti mīlēja, un tas bērnam ir svarīgākais."

Justīne atminas: lai arī tētis ne vienmēr bija priekšzīmīgs, viņš mācījis, kā ir pareizi. Piemēram, tīņa gados tētis viņu veda uz draugu ballītēm un vienmēr pieteica: alkoholu ne vairāk kā vienu glāzīti! Savukārt mamma piekodinājusi – neiesaisties attiecībās ar vīrieti, ja viņš nebildina.

Jau ziņots, ka Juris Kulakovs mūžībā devās 12. februārī 65 gadu vecumā. Atvadīšanās no komponista notika 17. februārī Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīcā.

Pēc atvadu ceremonijas Rīgā Juris tika guldīts zemes klēpī privātā ceremonijā dzimtas kapos Līvānos.

Justīne neilgi pēc tēva nāves atklāja viņa pēdējo vēlmi, kuru solījusies izpildīt: "Tēvs vēlējās, lai viņa pēcteči pārvalda viņa muzikālo mantojumu. Un viņš to arī bija jau nokārtojis. Es esmu viņa vienīgā meita, līdz ar to tā atbildība ir jāuzņemas man. Tad es darīšu visu pēc vislabākās sirdsapziņas, lai viņa mūzika turpina dzīvot tālāk. Tas, ka esmu mūziķe, palīdz labāk to saprast un vadīt."

Vairāk lasi žurnāla "Ieva" 27. marta numurā!