"Toreiz likās, ka nav jēgas dzīvot." Mūziķe Būū atklāti par depresiju

Tu ej terapijā pie psihologa. Ko tas tev ir palīdzējis?

Man ir pazīstama depresija – Veldres ielas stacionāra līmeni. Spilgtākā pieredze bija laikā, kad vēl dzīvoju komunālajā dzīvoklī un nespēju sevi pieņemt, man diagnosticēja smagu, suicidālu depresiju. Manuprāt, man tolaik bija pilnīgi depresīvi dzīves apstākļi. Pietika naudiņas samaksāt par dzīvokli, bet biju ne tik labās attiecībās un arī nejutos tik stipra, lai ietu prom, - klasiskais stāsts. Cilvēki apkārt teica, ka viss, ko radu, ir sūds. Visi šie apstākļi noveda līdz ļoti, ļoti nelaimīgai jaunai meitenei. Toreiz likās, ka to visu turpināt nav jēgas, nav jēgas dzīvot.

Tāpēc man ir liela empātija pret cilvēkiem, kas ir depresijā vai tai tuvojas. No depresijas baidos kā no buboņu mēra, jo tā ik pa laikam atnāk apsveicināties. Ir dažas lietas, ko esmu sapratusi, ko nevajag darīt, kā par sevi rūpēties. Un dažreiz es nezinu, kāpēc depresija atnāk. Vai arī zinu, bet vēl neesmu gatava to pieņemt. Tāpēc terapija ir labākā investīcija ever. Un joprojām ir brīži, kad man mentāli ir grūti. Man ir ļoti stresains darbs, slodze, būt publiskai personai nav viegli. Es esmu jauna, ambicioza sieviete, jauna uzņēmēja. 95% laika, ko pavadu terapijā, runāju par darbu, es esmu darbaholiķe.

Pilnu interviju ar Būū lasiet izdevuma "Ieva" 20. marta numurā!