"Laidiet mani vaļā - es neesmu no dzelzs." Māra Zālīte par astoņdesmito gadu represijām

To, cik liels ir vārda spēks, Māra Zālīte saprata astoņdesmitajos gados, kad viņas dzejoļus vairākus gadus aizliedza publicēt.

"Tas bija tālais 1980. gads, kad manu dzejoļu kopu "Kad svešu spārnu sašķelts gaiss" publicēja izdevumā "Karogs". Sanācis bija tā, ka dzeja bija līdzās garai, pamatīgai, slavinošai Augusta Vosa runai par PSRS 40. gadadienu. Neviens nesaprata, kā cenzūra to ir palaidusi garām. "Karogs" tika iznīcināts un konfiscēts. Palika tikai abonementi, kas to saņēma. Sanāca, ka iznīcināja arī Vosa runu... Šo reizi es sajutu, kas ir vārda spēks," par liktenīgo atgadījumu stāsta dzejniece. 

"Vārdam vienmēr ir sekas. Patiesībā es pārstāvu šodien šeit nevis sevi kā personu, bet rakstītu, runātu vārdu." 

"Manam dēlam tolaik bija divi gadi, un nekas mani neuztrauca, kas notiks, ja mani represēs. Pēc publikācijas manus dzejoļus nedrukāja piecus gadus. Tādu rezonansi es nekad nebiju izjutusi. Uz Rakstnieku savienību Benjamiņa namā pie manis trīs reizes dienā nāca cilvēki ar ziediem un pateicību par vārdu. Adīti cimdi, šalles, zeķes – Atmodas laikā tie bija līderu aksesuāri. Aizliegtie dzejoļi tika pārrakstīti ar roku un līmēti uz fabriku sienām, afišu stabiem, jo rakstāmmašīnas tolaik bija reģistrētas, lai varētu identificēt rakstītāju," skaidro laika lieciniece.

"Drukāt manus dzejoļus bija aizliegts, bet Uldis Stabulnieks to nezināja un sacerēja dziesmu "Nāk rudens izgreznot Latviju"."

Lai gan dziesma radio konkursā vinnēja, vara nedeva iespējas būt tai pirmajā vietā. "Lai neradītu neveselīgu, nevalstisku ažiotāžu, šo dziesmu ir aizliegts dziedāt koriem un ansambļiem" - bija pat pieteikts. Es sāku just, ka sabiedrība mani sāk veidot par līderi. Biju jauna un kautrīga dzejniece, un vai es to biju vēlējusies? Nu nē. Liekas tomēr, ka izvairīties neiznāca. Es toreiz uzrakstīju šādu dzejolīti."