Pedagoģe un rakstniece Māra Ozola aizstāv Daugavpils skolotājas, kuras atlaistas pēc konflikta ar skolnieci

Latvijas Televīzija ar atsauci uz kanālu LRT+ vēstīja, ka klasē izcēlies konflikts, jo skolotāja aicināja stundu starplaikā savākt izmētātos papīrīšus. Skolniece  iebildusi, sākusi provocēt, un sācies konflikts.

Meitenes tēvs Jurijs stāstīja, ka viņa meita "atvainojās un atzina savu vainu par to, ka izprovocēja konfliktu".

"Es kā vecāks pateicu, ka nevēlos, lai tiek atlaistas skolotājas, bet direktore paziņoja, ka skolotājas tika atlaistas jau vakar, jo viņām bija pārbaudes laiks," norādījis meitenes tēvs.

Viņš īpaši norādīja, ka arī skolotājas ir atvainojušās un konflikts ir beidzies. Taču skolas direktore lēmusi citādāk, un šādam lēmumam piekrīt arī Izglītības pārvalde.

"Skolotāja nespēja vadīt sevi. Un, ja skolotāja nevadīja sevi, tad, protams, viņa nevadīja arī situāciju," norādīja Daugavpils Izglītības pārvaldes vadītāja Marina Isupova.

Skolotāja, kura iestādē nostrādājusi vien trīs nedēļas, sarakstē ar LRT+ atzina, ka nav spējusi izturēt dažu bērnu uzvedību. Pedagoģe uzsvēra, ka nav rīkojusies pareizi, bet skolas rīcība pēc incidenta viņu sāpinājusi.

"Nākamajā dienā bija sapulce, uz kuru mani neuzaicināja. Neviens no administrācijas nezvanīja. Tas jau ir rādītājs, kā strādā skola," rakstīja no darba atlaistā skolotāja.

Otra skolotāja atlaista no darba tāpēc, ka viņa aizstāvēja savu kolēģi.

Notikušo "Kas Jauns" komentēja arī Ozola, sakot, ka "tas esot viens no taisnākajiem ceļiem, lai skolās iznīdētu pedagogus kā sugu".

"Ir skaidrs, ka neviens cilvēks, kuram ir kaut divi grami pašcieņas, nespēs izturēt, ja viņu stundām ilgi provocē, izturas nekaunīgi vai pat fiziski aizskar. Cilvēkam ir savas izturības robežas.

Lai pret šādiem nekauņām iegūtu imunitāti, lai sevi iekšēji nostabilizētu skolas vidē, ir vajadzīgas divas lietas: laiks un administrācijas atbalsts," norādīja Ozola. 

"Ja jūs tā kārtīgi aptaujātu mana vecuma cilvēkus, es stipri šaubos, vai no simta jūs atrastu divus, kuriem kādreiz nav paslīdējusi roka.

Tam nav jābūt sitienam, taču, kad noiet līdz neiespējamībai un bezjēdzībai, cilvēkam – un te es nerunāju vienīgi par skolotāju – ir jābūt robežai, kad viņš sāk par sevi pastāvēt," piebilda pedagoģe. 

Viņa pauda uzskatu, ka jebkuru jaunu skolotāju pirmā gada vai pat vairāku laikā "ņem uz provi katrs, kam nav slinkums".