Ļoti iespējams, ka viņu pazīstat. Vismaz viņa ģitāru un to tālumā vērsto skatienu cauri tumšajām brillēm. Varbūt klausījāties, kā viņš raudina ģitāru kādā Vecrīgas krogā, varbūt viņš spēlēja jūsu draugu kāzās. Bet varbūt nespēlēja un iegāza pārējos, jo vienkārši... neieradās. Arī tā ir gadījies. Mazāk ticams, bet var būt, ka esat tikušies pavisam citos apstākļos – viņš strādāja kādā pansionātā. Vecīšiem viņš patika. Bet tad kolēģiem apnika piesegt viņa "nobrucienus". Kļuva arī pārāk bīstami.

Viņa visādus manus gājienus varēja pieciest, bet uz to pudeli viņa nespēja pievērt acis. Bija mums skandāli, lūgšanās, piedošanas – un atkal uz riņķi... Vienu dienu es viņu lūdzu: "Nu paņem mani aiz rokas un aizved pie kāda sasodīta narkologa. Es pats neaiziešu. Goda vārds, es gribu laboties, lai tev nebūtu pretīgi uz mani skatīties. Bet paņem un mani aizved, es pats nesaņemšos."

Komentāri (2)
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp