Ne katrs cilvēks sešu gadu vecumā ir piedzīvojis tādas pārmaiņas kā Dana. Pēc pārslimotā meningīta Dana dažu dienu laikā gandrīz pilnībā zaudēja dzirdi, pusaudzes gados mācījās Valmieras vājdzirdīgo skolā. Pieaugušā vecumā Dana lielās pārmaiņas ir pieņēmusi un atradusi kopīgu valodu gan ar dzirdīgajiem, gan nedzirdīgajiem. "Brālis deva lielisku padomu – negaidi, kad citi nāks pie tevis, ej pie viņiem un rādi, kāda esi. Tā arī darīju," stāsta Dana.
Dana, mākslinieku aprindās pazīstama ar vārdu Anna Muna, ikdienā darbojas savā uzņēmumā un veido krāšņus tērpus, tostarp izstrādājusi kostīmus rokoperas "Lāčplēsis" jaunajam iestudējumam 2023. gadā.
Video: saruna ar mākslinieci Danu Dombrovsku
Viss paliek klusāk un klusāk...
Dana atminas, ka sešu gadu vecumā pēc pārslimotā meningīta dzirde gandrīz pilnībā pazudusi vien trīs dienu laikā. Tagad viņai vienā ausī palikuši tikai divi procenti dabīgās dzirdes.
"Kā šodien atceros brīdi, kad gulēju slima un tētis man kaut ko stāstīja. Teicu, ka nedzirdu. Viņš stāstīja vēl un vēl, bet skaņa kļuva arvien klusāka un klusāka..."
Tagad Dana ikdienā lieto dzirdes implantu. Laika gaitā atmiņas par dabīgo dzirdi jau lielā mērā izgaisušas.
"Bez aparāta es faktiski neko nedzirdu. Naktī guļu pilnīgā klusumā, es zinu, kas ir īsts, vakuuma klusums.
Iespējams, dzirdes atmiņa strādā tā – piemēram, mēs ar draugu ziemā ejam pa Berga bazāru un viņš saka: "Vai dzirdi? Vēja zvaniņi tā skan!", bet es neko nedzirdu. Es tāpat paceļu galvu un saku, ka dzirdu. Kaut kur iekšā vēl ir palikusi tā muzikālās skaņas izjūta. Skaņa un mūzika man ir ārkārtīgi svarīga. Iespējams, mākslīgā dzirde skan līdzīgi kā skaņa, kas atskaņota caur mucu. Grūti pastāstīt.