KAIFA CENA ⟩ "Viņš aiznesa uz lombardu pat meitas vijoli." Tatjanas stāsts (1)

Tu sāc šaubīties par savu adekvātumu, domā – varbūt tiešām, biji nogurusi, domāji, ka tev vēl 100 eiro palikuši, bet patiesībā bija tikai 70… Nu, gadās. Vienu reizi, otru. Tad sāku to kārtīgāk kontrolēt un redzu – summas pazūd.

Saku viņam: tu taču esi ņēmis!

Nē, neesmu ņēmis.

Atnāku no darba, viņš saka – aizskriešu pēc cigaretēm. Es skatos – man no maka pazudusi liela summa. Atnāk pēc stundas. Es prasu – kāpēc ņēmi naudu, kam tev vajag? Atkal sākas – es biju kādam parādā, man piezvanīja, ka steidzami jāatdod... Pasakas.

Tu nenojauti, kam viņam vajag to naudu?

2016. gadā viņš man atzinās. Es ilgi nevarēju saprast – varbūt viņam ir mīļākā un viņš visu naudu tērē viņai, varbūt viņš spēlē spēļu automātos… Tas, ka viņš ir atkarīgs no narkotikām, bija pats pēdējais, kas varēja ienākt prātā. Tas man bija tik nepatīkami un tik nepieņemami – nu kā es, tik pareiza, varēju nokļūt tādā situācijā? Kā mans vīrs varēja izrādīties par, lūk, tādu cilvēku. Vēl varētu pieņemt, ka viņam ir spēļu atkarība, tas neliktos tik traki kā narkomānija. Bet narkomāns?

Varbūt vajadzēja uzreiz šķirties?

Uz īsu laiku arī izšķīrāmies. Kad viņš nāca salabt, viņš man rādīja savas sadurstītās rokas – redzi, man bez tevis bija slikti, jau sāku durties, bet vispār es tikai šņaucu... Viņš bija atkarīgs no metamfetamīna un vēl kaut kā, es tik konkrēti nezinu.

Kad viņš atzinās, ka lieto, viņam kļuva vieglāk. Nevis man kļuva vieglāk, bet viņam!

Viņš saka, ka pārtrauks, visu izbeigs ģimenes dēļ, tā vairs nedarīs – pēc tam nauda atkal pazūd. Arī rotaslietas. Kaut ko dari, mazgā traukus, noņem zelta gredzenu, noliec uz plauktiņa un pēc tam aizmirsti uzvilkt. Nākamajā dienā atceries – bet gredzena uz plauktiņa nav. Prasu: tu neesi redzējis? Nē, neesmu redzējis.

Varbūt kaut kur iekritis? Tu meklē, apgriez visu riņķī, nu nav! Kur tas varēja palikt? Pēc nedēļas gredzens uzrodas. Pēc tam tu atrodi čekus no lombarda un saproti: tavas rotas nestas uz lombardu, pēc tam acīmredzot bijusi alga vai kaut kur aizņēmies un izpircis.

Nauda, protams, turpināja pazust – jau lielas summas. Pārdevām māju, nolikām nākotnei, lai pirktu jaunu dzīvesvietu. Pēc mēneša skatos – puse naudas vairs nav!

Taisījāmies braukt atpūsties – tas pats. Atnesu mājās naudu biļetēm – naudu vairs neredzēju, biļetes, protams, arī.

Tas viss bija tad, kad nauda vēl bija. Pēc tam finansiālā situācija sāka pasliktināties, jo viņš pārstāja strādāt vispār. Kamēr viņš vēl strādāja, viņš daļēji nosedza savus mazos kredītus, parādus un savu atkarību. Bet vienā brīdī viņš pārstāja strādāt.

Sākām aiziet mīnusos, es arī sāku ņemt kredītus, lietot kredītkarti. Ne jau, ka es to būtu gribējusi, bet man ir bērni, bērni grib ēst. Tā nu tu ej un pērc pārtiku ar kredītkarti. Zinot, ka būs jāatdod. Un tad kredītkarte pazūd no tava maka tāpat, kā pazuda nauda. Nomaini PIN kodu – jēga maza, to PIN kodu no tevis tik un tā izspiedīs, piespiedīs atdot ar pierunāšanu vai ar skandāliem.

Viss, kas mājās un nav gluži acu priekšā, pazūd. Meitai bija skrituļslidas. Ziemā, protams, tās nevajadzēja. Pavasarī sākam ar bērnu meklēt – to vairs nav. Protams, mans kažoks arī pazuda. Ziemas beigās noliku kažoku dziļāk skapī, rudenī meklēju – kažoka nav. Lombardā nokļuva arī virtuves tehnika, elektrotehnika – gāju izpirkt, kad varēju. Viņš savu telefonu ieliek lombardā, kad nevar izpirkt – aiznes uz lombardu bērna telefonu. Tas bija pilnīgi kā burvju loks – viņš aiznes telefonu uz lombardu, es izpērku. Un tā – vairākas reizes, beigās tas bērna lētais telefons jau bija man izmaksājis lombardos tā, it kā būtu jaunākais aifons. Visšausmīgāk pārdzīvoju, kad viņš bija uz lombardu aiznesis meitas vijoli. 

Mājās juti, ka viņš lieto?

Protams. Metamfetamīns dod bezmiegu. Cilvēks neguļ diennaktīm, viņš ir aktīvs, uzvilcies – atkarīgs no stadijas. Pēc tam atkal – diennaktīm guļ. Sākas paranoja – viņam liekas, ka visi viņam melo, ka visi viņu māna, ka visi viņu apskauž. Kad sākas "lomkas", nav tā, ka viņam ir fiziski slikti – tad viņam ir psiholoģiski slikti, viņš kļūst agresīvs vai arī ieslīgst depresijā, draud darīt sev galu un tādā garā. Un tad vajag iešņaukt, un vajag arvien biežāk.

Visa tā rezultātā viņš visu laiku ir nervozs, uzvilcies, visu laiku skandalē. Ja nedod viņam naudu – uzreiz skandāls. Un tad tu domā – labāk iedošu naudu, nekā man un bērniem jāpārdzīvo kārtējais skandāls.

Kāpēc tu tik ilgi to pacieti? Tas viss izklausās drausmīgi! 

Grūti aiziet. Te nostrādā upura efekts – kaut kādā brīdī tev vienkārši vairs nav iekšējo resursu, lai cīnītos un kaut ko darītu. Dažas reizes esmu ar bērniem gājusi dzīvot uz īrētu dzīvokli – viņš ar lūgšanos un ar skandāliem mūs atveda atpakaļ, draudēja, ka kaut ko sev izdarīs, draudēja, ka kaut ko man izdarīs…

Un es atgriezos. Galu galā – kāpēc lai es ar bērniem mētātos pa īrētiem dzīvokļiem, kamēr viņš dzīvo manā dzīvoklī, kas nopirkts par manu naudu? Tā es atgriežos. Un dzīvoklī, protams, nekā nav – viss daudzmaz vērtīgais pārdots vai aiznests uz lombardu…

Beigās tu jūties kā murgā un tev nav nekādas gribas kaut ko darīt un mainīt. Mājās visu laiku psiholoģiskais terors, piemēram, viņš apzināti un speciāli pirms miega sarīko skandālu un skandalē līdz trijiem naktī. Tad viņš laimīgi dodas gulēt, bet tev sešos jāceļas uz darbu. Ja tas notiek regulāri, nav vairs dvēseles spēku, lai kaut ko mainītu. Jā, varbūt izklausās neticami, bet tev vienkārši nav spēka kaut ko mainīt savā situācijā.

Protams, viņš cenšas iestāstīt radiem, draugiem, kaimiņiem, ka tu esi neadekvāta, ka tu esi padauza. Viņam bija tāda metode skandālos aurot uz balkona visādus apvainojumus – ka es esmu prostitūta, ka vazājos apkārt, ka krāpju viņu ar citiem vīriešiem… Lai visi kaimiņi dzird un lai man pēc tam kauns pa ielu iet. 

Mazliet vēlāk atnācu no darba – sākās. Kur biji? Ar ko biji? Viņš pēc mēneša un pēc pusgada joprojām atcerēsies, ka tajā un tajā dienā tu atnāci no darba 15 minūtes vēlāk. Un atkārtos un atkārtos kā papagailis, kā dzenis kals kokā: kur tu biji? Kur tu biji? Ar ko tu biji?

Skandāli bija tad, kad vajadzēja naudu. Un naudu vajadzēja vienmēr. Ja pateici viņam, ka nav naudas - nu nav! - viņš prasa, lai ņemu kredītu. Brīžam mainījās taktika – saulīt, zivtiņ, zaķīt, bumbulīt, es taču tevi mīlu, tik ļoti mīlu, man ir tik slikti, man vajag! Ja tu nepaņem to kredītu – jo naudas tiešām nav – tad sākas skandāls.

Fiziski arī darīja pāri?

Sitis nav, bet viņš mani daudzreiz ir aplējis ar ūdeni, apmētājis ar jebko, kas gadās pa rokai. Vēl viņš mīlēja man kniebt degunā – sāpīgi sagrābj aiz deguna tā, ka degungals zili sarkans nākamajā dienā. Bet vispār viņš visu darīja tā, lai man nepaliek nekādi acīmredzami zilumi vai ievainojumi, lai es nevarētu nākamajā dienā iet un sūdzēties. Pierādījumu jau nav! Ko tad tu policijā teiksi – ka viņš tevi apmētāja ar ēdienu? Neļāva naktī gulēt?

Bieži atņēma manas cigaretes. Es uz nervu pamata gribu uzpīpēt, viņš atņem cigarešu paciņu un kaut kur noslēpj. Jeb arī izber no paciņas visas cigaretes un manā acu priekšā saplēš un sadrupina. Man devas nav – tu arī nepīpēsi.

Ja tu saslimsti, tad terors tikai pastiprinās. Principā – jo emocionāli nestabilāk vai fiziski sliktāk jūties, jo pretīgāki un neizturamāki ir viņa uzbraucieni. Nezinu, vai tā uzvedas visi narkomāni, vai tikai manējais bijušais, grūti pateikt. Bet beigās tu esi kā izgriezta lupata.

Kāpēc radiem vai draugiem nelūdzi palīdzību? Viņi neko neredzēja, nenojauta?

Faktiski neviens. Kuram tad es kaut ko tādu iešu stāstīt? Draugi – nu, ko draugi. Protams, ka teiks – pamet taču viņu, savāc bērnus un ej prom. Bet kāpēc lai es aizietu no sava dzīvokļa. Vai arī – izsvied viņu no dzīvokļa, saprotu, ka tas būtu loģiski. Bet kā lai viņu izmet, ja viņš vienkārši neiet? Viņš ir neadekvāts, viņš var visu izdarīt! Manai paziņai, kura izsvieda vīru alkoholiķi no mājas, vīrs sadedzināja automašīnu, viņa pa ielu baidās iet. Es arī baidījos, kad manējam uznāca periodi, kad viņš draudēja mani nogalināt. Nāku vakarā, tumsā no darba un atskatos. Un ja nu viņš kaut kādā vājprātā izsrien no kādas vārtu rūmes ar nazi? Ja ar mani kaut kas notiks – kam paliks bērni? Viņam? Viņam viņi ir vajadzīgi? Nē, protams.

Turklāt draugi ar laiku pazuda. Klasiska shēma: viņš ļoti profesionāli mani attālināja no draugiem. Mūžīgi borēja, ka visas draudzenes sliktas, viņas mūs apskauž un tādā garā. Un nebija jau arī laika draudzēties – man taču vajadzēja strādāt, uzturēt ģimeni, barot bērnus, visu laiku atdot parādus, izpirkt no lombarda kārtējo mantu… Es strādāju ļoti daudz.

Sūdzēties vecākiem? Nu kāda jēga viņus satraukt. Nu, piezvanīšu mammai – un tad? Mammai pacelsies spiediens, raudās kopā ar mani – vai man to vajag? Es esmu pieaudzis cilvēks, man pašai bija jātiek galā ar savu dzīvi – un es arī tiku, kā mācēju.

Bet tā dzīve bija elle.

Jā, tā varētu teikt, ka es esmu izgājusi cauri ellei. Kopā ar abiem bērniem. Paldies dievam, kaut kā atradu spēku, atradu sevī kaut kādus resursus izkļūt no tās elles. Paņēmu bērnus un aizgāju. Pareizāk sakot, aizbraucu.

Uz kurieni? 

Uz citu valsti. Es neredzēju citu iespēju, kā no viņa tikt vaļā uz visiem laikiem. Te, kur ar bērniem esam, viņš vienkārši netiek mums klāt. 

Kaut ko zini par viņu?

Nē. Droši vien lieto – kamēr būs par ko, tikmēr lietos un vainos mani. Tas bija viens no viņa jājamzirdziņiem: pārmest man, ka es neko neesmu darījusi, lai viņu glābtu. Vīrietim pāri 40 gadiem – varbūt viņš varētu uzņemties atbildību par savu dzīvi un savām izvēlēm?

Protams, kad dzīvojām kopā, es esmu mēģinājusi viņu glābt. Sākumā. Esmu viņu lūgusies braukt uz rehabilitāciju, ārstēties pie narkologiem, iet uz baznīcu pie batjuškas… Bet viņam neko no tā visa nevajadzēja, viņam, redz, neesot motivācijas.

Tagad es esmu sapratusi, ka narkomānu nevar izglābt. Nemaz neiedomājies kļūt par glābēju – tu viņu neizglābsi. Un nenes upura vai svētās mocekles vainagu – ka tev ar viņu jāpaliek, jo bez tevis viņš aizies bojā... Viņu neinteresē pilnīgi nekas – tikai tas. Tikai deva.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta "Kaifa cena" saturu atbild TVNET GRUPA.