Sargājot egles no mizgraužiem, bez cilvēka palīdzības neiztikt

Tāpēc

Valsts meža dienests līdz 2024. gada beigām izsludinājis mizgrauža masveida savairošanās situāciju mežā Latvijas teritorijā.

Tas nozīmē, ka laika periodā no 2024. gada 1. aprīļa līdz 31. augustam vērtīgo egļu mežaudžu aizsardzības zonās būs spēkā saimnieciskās darbības ierobežojumi. Paredzami līdzīgi aizsardzības pasākumi un saimnieciskās darbības ierobežojumus, kādi tie bija spēkā pērn.

Mizgrauzis uzskatāms par visagresīvāko un bīstamāko egļu audžu kaitēkli visā Eiropā, jo tas uzbrūk ne tikai novājinātām eglēm, bet arī pilnīgi veseliem kokiem.

Tas apdraud ne tikai meža, bet arī parku kokus. Tādēļ Valsts meža dienests aicina meža īpašniekus apsekot savas egļu mežaudzes, un konstatējot kaitēkļu savairošanos, informēt par to tuvāko mežniecību.

Lai ierobežotu postu, ko eglēm var nodarīt mizgrauži, mežu īpašniekiem un apsaimniekotājiem ir rūpīgi jāseko līdzi sava meža sanitārajam stāvoklim. Veikt bojāto koku ciršanu var tika tad, ja Valsts meža dienestā saņemts apliecinājumu koku ciršanai.

Vējgāzes un izlases cirtes koki jāpaspēj no meža izvest vismaz mēnesi pirms mizgraužu izlidošanas – tas būtu līdz 1.aprīlim,” atgādina Šmits. Tas ierobežos kaitēkļa savairošanos. Tāpēc meža īpašniekiem ieteicams līdz aprīļa sākumam pabeigt kopšanas cirtes egļu audzēs, un kokmateriālus no meža izvest līdz aprīļa vidum.

Viens koks, kuru pārņem vabole, ātri apdraud vēl piecus blakus augošos. Tāpēc mēdz teikt, ka mizgrauža savairošanās, ja mežsaimnieks laikus nepamana kaitēkli, pārņem visu kā ugunsgrēks.

Periodā no aprīļa līdz septembrim par piecdesmit gadiem vecākās egļu audzēs nav ieteicams veikt kopšanas cirtes un sanitārās izlases cirtes. Izrādās, ka vēloties pasargāt savu mežu, bet neņemot vērā kaitēkļa īpatnības, var situāciju tikai pasliktināt. Ciršanas atlieku, skaidu, stumbra daļu un, uz zemes palikušo, zaru kārdinošā smarža mizgrauzim ir kā aicinājums pie klāta galda – pievilina tūkstošiem vaboļu. Taču šo īpatnību var arī veiksmīgi izmantot:

vasarā, kad mizgrauži lido, tos var ķert svaigajos skujkoku izcirtumos, ja tur novieto speciālus slazdus, kuros atrodas feromoni – vielas, kuras sintezē un izmanto pievilināšanai vienas sugas īpatņi.

Kāpēc bojātie koki ir jāaizvāc?

Egļu astoņzobu mizgraužu skaita palielināšanos būtiski ietekmē bojātas, piemēram, vētras ietekmē, un sabiezinātas vidēja vecuma egļu audzes. “Tie mizgrauži, kuri vairojas audzes iekšienē - kritušajos kokos vai celmos, vai invadētajos kokos, nekur nelidos, bet uzbruks tuvākajai eglei,” Šmits stāsta par mizgrauža izplatīšanos. “Savukārt bieži minētais 0.5 km ir attālums, kas raksturīgs ar augstu risku pēc tam, kad vabolei tuvumā resursi beigušies, vai arī izlases cirte veikta priežu audzē, kas mizgraužus pievilina, bet tomēr tie priedes “neēd”. Lidojot lielāku attālumu mizgraužu pūlis pamazām izklīst un pāris tūkstoši vaboļu nespēj nomaitāt dzīvu egli.”

Iepazīt ienaidnieku

Egļu astoņzobu mizgrauzis ir smecernieku apakšgrupas vabole ar garu, cilindrisku, tumšu ķermeni, parasti 4.0-5.5mm garas vaboles. Mizgrauzim aizmugurējā daļā ir iedobe “ķerrīte”, kuras katrā pusē ir pa 4 izaugumiem (“zobiem”). Tā radies šis nosaukums – astoņzobu mizgrauzis.

Svarīgi izprasts vaboles dzīves ciklu, jo tas ir pamats veiksmīgai kaitēkļa apkarošanai. Vecās, pārziemojušās mizgraužu vaboles parasti izlido maija mēnesī un, sapulcējoties lielā skaitā, meklē piemērotas egles jaunās paaudzes attīstībai.

Vaboles uzbrūk vidēji vecām un vecām augošām eglēm vai arī vairojas gāztu, lauztu egļu stumbros vai celmos.

Kad mātītes olas ir sadējušas, vecās vaboles var lidot atkārtoti veidojot tā saucamo māsu paaudzi. Kaitēkļa attīstībai no olas līdz pieaugušai vabolei nepieciešamas apmēram 70 dienas. Līdz ar to pirmās jaunās paaudzes vaboles sagaidāmas ap jūlija vidu. Daļa vaboļu uzreiz dodas ziemas guļā, bet daļa vaboļu uzbrūk eglēm vasaras otrajā pusē veidojot otro paaudzi. Arī otrās paaudzes vaboles var veidot māsu paaudzi.

Mizgraužu vārds precīzi raksturo šo radījumu, kas vairojas zem mizas, koka iekšpusē. Mizgrauzim zem egles mizas interesē tikai lūksne – tikt klāt pašam dziļākajam mizas slānim, caur kuru kokā notiek organisko vielu pārvadīšana. “Koka spējas pretoties lielā mērā samazina zilējuma sēne, kuras sporas pārnēsā mizgrauža vaboles. Šī sēne, izplatoties stumbra koksnes mīkstākajā daļā – aplievā, traucē ūdens transportu, un, sekojoši, sveķu ražošanas iespēju,” Šmits skaidro, kā tiek bojāta egle.

“Vabole nesagrauž koksni. Jā, koksnes “milti” veidojas, graužot ejas, bet tas notiek starp koksni un mizu. Veidojot ejas, tās nedaudz skar mizas daļu, bet gandrīz neskar koksnes daļu. Koksnes vērtības samazinājumu rada zilējuma sēne, jo pelēkus dēļus ir grūti pārdot – visi grib smukus un baltus.

Zilējusī koksne iet kā 2. šķiras zāģbaļķi gulšņiem, taras klučiem. Ja, piemēram, saimniekam jāremontē kūts, zilējušie baļķi lieti noderēs, jo šādai koksnei fizikālās īpašības nemainās, ja vien nokaltušie koki nav palikuši mežā vairāk par vienu sezonu, kad koksne jau sāk trupēt.”

Izārstēt nevar

Saņemot VMD sanitāro atzinumu, meža īpašniekam atļauts cirst sanitārajā vienlaidu cirtē mežaudzi vai tās daļu, ja tajā ir 2023., 2024. gada augu veģetācijas sezonā mizgraužu bojāti koki: egles ar zaļām skujām un svaigiem vienu milimetru lieliem caurumiem – ieskrejām koka stumbrā, kur pie koka sakņu kakla ir sakrājušies brūni mizas milti vai egles ar zaļām skujām un daļēji nolobījušos mizu un ir konstatējama vaboļu, kāpuru vai kūniņu klātbūtne, vai kaltušas egles, kuru vainagi ir ar brūnām, dzeltenzaļām skujām vai arī bez skujām, bet saglabājušies vainaga smalkie zariņi, miza daļēji atlupusi, uz koka mizas redzamas mizgraužu izskrejas, un to skaits ir vismaz 10 koki uz vienu hektāru vai mežaudzē (nogabalā), kas ir mazāka par vienu hektāru.

Šmita viedoklis par to, vai veikt sanitāro izlases vai sanitāro vienlaidus cirti, mežsaimniekam dod papildus informāciju, lai izvēlētos pareizāko risinājumu.

“Invadētu egļu audzi izārstēt nevar, ja vien neiestājas ļoti slapja un vēsa vasara, kas kavē mizgraužu pulcēšanos un vairo egļu spēju pretoties ražojot vairāk sveķus.

Izlases sanitārās cirtes noved pie tālākas audzes bojā ejas un mizgraužu sekmīgākas vairošanās. Viens no iemesliem ir arī tas, ka svaigi invadētos kokus ir ļoti grūti pamanīt. Zaļa egle ar daudziem caurumiņiem mizā ir beigta egle, kuru mizgrauži jau ir pametuši. Svaigi invadētai eglei ieskrejas atrodas 10-20 cm viens no otra, nereti noslēptas zaru, sauso zariņu žāklēs.

Sanitārās izlases cirtēs ļoti tipiska ir situācija, ka beigtās egles tiek izzāģētas, bet svaigi invadētās atstātas.

Turklāt, otrajai paaudzei raksturīga situācija, ka mizgrauzis invadē tikai egles augšējo daļu un līdz acu augstumam nemaz “nenolaižas”.

Pat ja izdodas “noķert” svaigi invadētu egli, kamēr tiek asināts cirvis un iejūgts zirdziņš materiālu izvešanai, vaboles paspēj “aizmukt”.

Labākās zāles ir vienlaidus cirte, jo tajā mēs saglābjam izaudzēto materiālu, izvedam kukaiņus un, izvietojot feromonu slazdus, savācam uz smaržu sapulcējušos vaboļu mākoņus.”

***

Papildus informācijai:

Atbildes uz biežāk uzdotajiem jautājumiem par mizgraužu ierobežošanas pasākumiem apkopotas Valsts meža dienesta mājas lapā.

Neskaidrību gadījumā meža īpašnieki aicināt sazināties ar dienesta speciālistiem, izmantojot e-pastu mezaveseliba@vmd.gov.lv.

Raksts tapis sadarbībā ar PEFC.