Stāsts par jaunieti, kurš palika nomodā 11 dienas un gadiem ilgi cieta no bezmiega sekām

17 gadus vecie vidusskolnieki Rendijs Gārdners un viņa draugs Brūss Makalisters izlēma, ka vēlas pārspēt pasaules rekordu palikšanai nomodā.

Toreiz rekords palikt nomodā bija 260 stundas, kas bija izdevies kādam Honolulu iedzīvotājam.

Puišu projekta mērķis? Uzzināt, kas notiek ar cilvēka smadzenēm, kad viņš neguļ, īpaši pētot miega trūkuma ietekmi uz kognitīvajām spējām un sniegumu basketbola laukumā.

Pēc monētas mešanas tika nolemts, ka tieši Gārdners uzņemsies palikt nomodā tik ilgi, cik vien iespējams.

Makalisters skaidroja, ka palicis nomodā, lai uzraudzītu savu draugu, taču pēc “trīs bezmiega naktīm” pamodās, rakstot piezīmes uz sienas.

Apzinoties, ka viņu darbs ir grūtāks, nekā sākotnēji šķita, jaunieši lūdza palīdzību miega pētniekam no Stenfordas universitātes.

Lai gan puišu eksperiments sākās labi, tas nesa negaidītus rezultātus.

Pēc trīs bezmiega naktīm Gārdneram sākās koncentrēšanās problēmas un īslaicīgs atmiņas zudums. Tāpat viņš cieta no garastāvokļa maiņām, paranojas un halucinācijām.

Miega pētnieks Viljams Dements, kurš uzraudzīja jaunieša eksperimentu, skaidroja: “Viņš bija ļoti labā fiziskā formā, tāpēc mēs vienmēr viņu varējām uzmundrināt, uzspēlējot basketbolu vai boulingu. Ja viņš aizvērtu acis, viņš uzreiz aizmigtu."

Kopumā pusaudzim izdevās palikt nomodā 11 dienas (264 stundas). Pārspējis pasaules rekordu, viņš tika nogādāts slimnīcā, kur eksperiments beidzās, jo slimnīcā viņam tika uzdoti jautājumi, taču viņš nav spējis skaidri atbildēt – puisis aizmirsis, ko dara, un nepareizi nosaucis savu vecumu un rasi, apgalvojot, ka ir afroamerikānis.

Smadzeņu pārbaudes laikā atklājās, ka puiša smadzenes ir pussnaudā – daļa smadzeņu bija nomodā, bet daļa nespēja reaģēt.

“Pēc eksperimenta nogulēju nedaudz vairāk par 14 stundām. Atceros, ka tad, kad pamodos, biju ļoti nomākts, taču nebiju dusmīgāks par normālu cilvēku,” medijiem savulaik skaidroja Gārdners.

Lai gan sākotnēji šķietami redzamu seku eksperimentam nebija, pēc daudziem gadiem viņš atzina, ka eksperimenta dēļ gadu desmitiem mocījies ar nepanesamu bezmiegu. “Mani sarūgtināja itin viss. Tas bija kā turpinājums tam, ko darīju pirms 50 gadiem.”