Tikmēr politiķi Eiropā paļāvās, ka ar Krieviju ir iespējams strādāt. Pastāvēja pieņēmums, ja pietiekami iesaistīs Krieviju Eiropas ekonomiskajā un politiskajā dzīvē, tad uzbrukt Eiropas valstīm tai nebūtu izdevīgi. Krievijas un Eiropas medusmēnesis aprāvās 2014.gadā, kad Krievija anektēja Ukrainai piederošo Krimas pussalu.
Tajā gadā daudzi Eiropas politiķi atmodās no ilūzijām par sastrādāšanos ar Krieviju. Tajā pašā gadā NATO samitā Velsā sabiedrotās valstis vienojās, ka 10 gadu laikā palielinās tēriņus aizsardzībai, sasniedzot vismaz 2% no kopprodukta. Lēmuma pieņemšanas brīdī tikai trīs no 27 dalībvalstīm aizsardzībai veltīja vairāk par 2%.
Šogad pagājuši desmit gadi kopš lēmuma pieņemšanas un pagaidām tikai 11 dalībvalstis ir sasniegušas noteiktos 2%. Tādas milzu ekonomikas kā Vācija vai Itālija joprojām aizsardzībai velta krietni zem 2%. Tikmēr Polija paziņojusi, ka šogad plāno aizsardzībai atvēlēt jau 4% no IKP.
Krievija ilgstoši kultivējusi melus, ka NATO to ielenc un plāno uzbrukt. Krievija aktīvi sludina iedomas, ka Rietumu līderi Krievijai pēc Aukstā kara it kā apsolīja, ka NATO nepaplašināsies un tajā netiks iekļautas Baltijas, kā arī bijušās PSRS satelītvalstis. Šādu solījumu Kremlim neviens nav devis, jo NATO vienmēr pastāvējis par tā dēvēto “atvērto durvju politiku” – visiem, kas to vēlas, tiek dota iespēja pievienoties.
Kamēr līderi vilcinās ar Ukrainas uzņemšanu NATO, Somija un Zviedrija Krievijas agresija dēļ lauza savu neitralitāti, un 2022.gadā oficiāli pieteica dalību aliansē. Somijas pievienošanās notika salīdzinoši ātri, nepilna gada laikā.