"Man bija bail viņiem pretoties." Mājās atgriezies krievu nozagts zēns, kura mamma tika nogalināta viņa acu priekšā

Iļja, atceroties piedzīvoto, stāsta: "Pie manis atnāca ārsts un pateica, ka tagad man būs jāsaka nevis "Slava Ukrainai", bet "Slava Ukrainai Krievijas Federācijas sastāvā". Vēl viņi teica, ka es braukšu uz Maskavu.

Tajā momentā jau bija gatavi dokumenti manai adopcijai Krievijā."

Zēns ar savu dzīvesstāstu dalās lietišķi un bez liekām emocijām. Ar viņu "360TV Ziņneši" tiekas Rīgā, kur Iļja atbraucis uz starptautisku konferenci par Krievijas īstenoto bērnu izvešanu no Ukrainas.

"Man bija bail viņiem pretoties. Jo pret mani viņi izturējās diezgan neitrāli. Un es baidījos, ja sākšu kaut ko darīt vai runāt pretī, tad viņi ar mani apiesies kā ar kādu kucēnu.

Man tur blakus palātā bija draugs. Es vienai sievietei palūdzu nodot viņam sveicienus. Bet viņa atgriezās un pateica, ka to draugu jau aizveda uz Maskavu ar lidmašīnu.

Un es sapratu, ka, visticamāk, ar mani notiks tas pats."

Puisim palīdzēja likteņa ironija. Kāds Krievijas televīzijas kanāls bija izveidojis sižetu par to, kā Krievija it kā glābj ukraiņu bērnus. Tajā bija nofilmēts arī Iļja slimnīcā, viņu atpazina radi, kuri video pārsūtīja zēna vecmammai. Tā viņa uzzināja par meitas nāvi un to, ka Krievija ir nozagusi viņas mazdēlu.

"Es sapratu, ka meitu vairs neatgriezīs, bet ir jāatbrīvo mazdēls no Doneckas slimnīcas. Es sāku meklēt iespējas. Un, paldies Dievam, man palīdzēja," atklāj Iļjas vecmamma Olena.

Par atgriešanas operāciju neko nedrīkst izpaust. Bet Iļja, atgriezies mājās, stāstīja, ka Doneckas slimnīcā ticis operēts bez anestēzijas. Vēlāk Ukrainas ārsti atrada un izvilka no viņa vēl četras lādiņa lauskas.

"Saprotiet, viņam vairs nebija ne skolas, ne mājas, viņam nebija mammas. Viņš bija zaudējis savu bērnību. Viņš bija ļoti noslēgts, viņš raustījās no trokšņiem, baidījās no sirēnām. Viņām bija atmiņas zudumi. Viņš atcerējās tikai to, kas notika ar mammu Mariupolē," stāsta vecmamma Olena.

Pateicoties ilgai psiholoģiskai rehabilitācijai, puika ne tikai atguvis atmiņas, bet arī spēj par tām stāstīt. Gan par mātes nāvi, gan par turēšanu gūstā slimnīcā, gan par krievu valodas stundām - tajās viņam likuši rakstīt dzejoli par lācīti, kas puisi šokēja.

Tagad Iļja dzīvo kopā ar vecmammu Ukrainā, mācās skolā un sapņo kļūt par ārstu. Viņš saka, ka viņa dzīvē tagad viss esot kārtībā. Tomēr viņa konkrēta atrašanās vieta joprojām netiek izpausta.