/nginx/o/2021/12/01/14234127t1h89a6.jpg)
Katru nedēļas nogali Ivo baznīcas virtuvē vāra, cep un smērē – viņa pagatavotā zupa, maizītes, tēja tiek izdalītas trūkumcietējiem. Piektdienas vakaros izvārītā zupa tiek izdalīta sestdienu rītos turpat pa baznīcas virtuves logu. Maizītes un tēja – svētdienās parciņā pie Zinātņu akadēmijas. Bet pončiki – bērniem baznīcas svētdienas skolā. Maizes mīklai Ivo pieber vairāk cukura. Lai dzīve būtu saldāka tiem, kam grūti.
Un tā jau trīs gadus bez nevienas izlaistas reizes. Ziemassvētku dienās tai skaitā. "Kādreiz dzīvoju tikai priekš sevis, nedomāju par to, ka prieku cilvēks var gūt no pāris desmaizēm un tējas krūzes vai zupas porciju spainītī," stāsta Ivo.
"Ja tu to prieku vari dot citam, tad arī pašam ir prieks." Viņš gan atzīst, ka bez ģimenes atbalsta būtu grūti motivēt sevi šādai labdarībai. Savukārt bērni, ģimene un labdarība ir iemesls, kāpēc Ivo nolēma aizvērt pagātnes lappusi, kurā ne vienu gadu vien viņš pavadīja ieslodzījuma iestādēs.
Ceļu uz tagadējo dzīvi viņš iesāka ar "programmu". Evaņģēlisko kristiešu draudzes "Dieva ģimene" organizētā deviņus mēnešus garā programma ir labdarība cilvēkiem, kuriem ir vajadzīga palīdzība, lai atbrīvotos no alkoholisma, narkotikām, kriminālās pasaules un citām problēmām.
Ar savu bērnu māti Diānu viņš iepazinās, kad abi vēl atradās ieslodzījumā. Vēstules ceļoja no Šķirotavas cietuma uz Iļģuciema cietumu un atpakaļ. Pēc atbrīvošanas pilnvērtīga kopdzīve gan nav sanākusi.
"Es jau tagad gribētu, lai mēs kopā būtu visi. Nesanāk mums ar mammu, nu. Ko tu vari izdarīt? Dzīvot kopā un kašķēties visu laiku… Vienu laiku jau es skatījos uz gredzenu," atklāj Ivo. "Man kāzas nekad nav bijušas mūžā, pirmā reize šāda būtu. Bet viss nemanāmi samainījās. Nezinu, kā tā notiekas. Tā dzīve nav tik vienkārša īstenībā. Citreiz mēdz būt tik nežēlīga, ka nesaproti, kāpēc tā notiekas."
/nginx/o/2024/02/07/15872314t1h4db5.png)
/nginx/o/2024/02/07/15872340t1hbbde.png)
/nginx/o/2023/07/06/15438095t1ha7c9.jpg)