Stāsts par puiku, kura retā deformācija iedvesmoja filmai "Maska"

Pirmos pāris dzīves gadus Rokijs dzīvoja normālu dzīvi, taču pēc tam viņu sāka mocīt galvassāpes. Ārsti puisēnu nosūtīja uz rentgenu, kurā zēna galvaskausā pamanīja anomāliju. Viņam divu gadu vecumā tika konstatēta galvaskausa displāzija.

Lielākā daļa šīs slimības pacientu mirst jau bērnībā, un Rokija mātei Florencei tika teikts, ka viņas dēls, visticamāk, mirs pirms septiņu gadu vecuma.

Slimība, kas tika konstatēta Rokijam, skar tikai vienu no katriem 220 miljoniem jaundzimušo un ir reģistrēti mazāk nekā 20 šādi gadījumi, tādēļ, pamatojoties uz šiem datiem, ārsti izteica teoriju, ka Rokija galvaskausa radītais spiediens ietekmēs viņa centrālo nervu sistēmu, laupot zēnam redzi un dzirdi, ietekmējot arī viņa smadzenes.

Tā ir reta kaulu slimība, kas izraisa kalcija uzkrāšanos galvaskausā, mainot un ietekmējot cilvēka seju.

Šis stāvoklis spieda Rokija acis tālāk uz viņa galvas malām, taču, par spīti ārstu teiktajam, zēns darīja lietas, kuras tika uzskatītas par neiespējamām viņa stāvoklī, – iemācījās lasīt un apmeklēja skolu.

Pēc viņa mātes teiktā, skolā viņam gāja labi un bija daudz draugu. Laikrakstam 1986. gadā viņa māte teica, ka “Rokijs visiem patika”.

Viņš arī devās uz vasaras nometni bērniem ar īpašām vajadzībām, kur tika uzslavēts par draudzīgumu un labsirdību.

Rokijs arī noraidīja plastiskās ķirurģijas piedāvājumu, kas viņam būtu licis izskatīties “normālākam”, un uzstāja, ka viņam jāpaliek mācīties parastā skolā, neskatoties uz mēģinājumiem viņu pārcelt uz skolu, kas paredzēta bērniem ar īpašām vajadzībām.

Tomēr, lai arī Rokijs pretojās daudzu medicīnas speciālistu prognozēm un spriedumiem, viņš nomira 1978. gadā 16 gadu vecumā.

Viņa dzīvesstāsts tika atainots 1985. gada filmā “Maska” ar Ēriku Stolcu Rokija, bet Šēru – viņa mātes lomā.

Filma saņēma “Oskara” balvu, savukārt Stolcs un Šēra abi tika nominēti “Zelta globusa” balvām par savu tēlojumu.