Vai Latvijā egļu mežu audzēšanai ir nākotne?

Jāieskatās vēsturē

Koki aug ilgi, tāpēc svarīgi izprast, kas noticis vēl pirms daudziem gadu desmitiem.

“Šīsdienas mežsaimniecība monokultūras jeb tādas mežu audzes, kurās pārsvarā ir viena koku suga, piemēram, egle, bieži vērtē kā iepriekšējo paaudžu mežkopju kļūdu,”

stāsta Meža pētīšanas stacijas direktors Mārtiņš Līdums. “Lai mazliet attaisnotu mežkopjus, kuri savulaik egles stādījuši vienlaidus un pārbiezināti, veidojot šādas tīraudzes, atgādināsim, ka vietām tās bija paredzētas ātrai koku ražas novākšanai. Taču bija arī tā laika nomenklatūras lēmumi, kā palielināt meža ražību, protams, ka brutālā veidā, kā tajos laikos bija ierasts - vienkārši stādām vairāk koku. Tajā laikā mežzinātnieks Kaspars Bušs, ko bieži citē mežzinātnes institūta Silava direktors Jurģis Jansons, bija teicis:

jā, varat stādīt tādu biezo egļu stādījumu, bet tikai neaizmirstiet nākamajā dienā aizbraukt un izraut ārā katru otro stādiņu.

Tas ir viens aspekts, kāpēc egļu audzēšana Latvijā šobrīd ir sensitīva lieta – šīs pārbiezinātās egļu tīraudzes brūk kopā.”

Otra lieta ir klimata pārmaiņas, kuru rezultātā novērojamas biežākas vētras un sausuma periodi. Laika apstākļi kļuvuši nepastāvīgāki, ar lielākiem ekstrēmiem. Egļu mežiem tas ne pārāk patīk.

“Trešais faktors, kas ir tieši saistīts ar egļu tīraudžu pārbiezināšanu, ir egļu mežu ekosistēmas ārkārtīgi lielā tieksme “iekāpt atpakaļ dabiskajās kurpēs”, skaidro Līdums. “Mežkopja uzdevums ir visādi meža ekosistēmu stimulēt, veidot mežaudzi, bet egļu gadījumā – 

var izveidot ļoti ražīgu mežaudzi, pareizi to audzēt kādu noteiktu laiku, parasti Latvijā tas ir līdz 50 gadu vecumam, pēc tam audze “vēlas uzvesties” kā dabīgs mežs.”

Tas nozīmē, ka tā pati izretinās, turklāt egļu audze cenšas pati sevi padarīt vecuma ziņā dažādu. Un tā mežkopis ierauga, ka audze dažās vietās sāk sabrukt – veidojas mirusī koksne, aug jaunie kociņi. Un rezultāts ir nevis vienvecuma tīraudze, bet dažādu vecumu egļu audze, kas ir tuvāka dabiskākam mežam.

“Izprotot to, kas notiek ar eglēm šobrīd, saprotama arī rezervētā attieksme daļai mežsaimnieku,” ir pārliecināts Līdums. “Varētu pat teikt, ka attieksme ir stipri noraidoša, un tas ir novērojams jau arī Skandināvijā, lai gan viņu skujkoku saimniecība ir ļoti attīstīta. Pat viņi sāk palikt piesardzīgi pret eglēm, bet vairāk klimata pārmaiņu dēļ, jo viņiem tomēr pārbiezināto egļu monokultūru stādījumu vēsturiskais stāsts nav bijis tik aktuāls.”

Apsaimniekot citādi

“Mūsuprāt, egļu mežiem ir nākotne mūsu platuma grādos, tikai egles ir jāaudzē pareizi,” uzskata Līdums. Pareiza egļu audzēšana no tāda oglekļsaistīgas saistīšanas apsaimniekošanas viedokļa un ražīga meža viedokļa būtu, ja stādītu retu egļu audzi. Nebaidoties, ka tā tomēr ir tīraudze. Viens no Latvijas mežsaimniecības kanoniem ir  tīraudzes mistrotā mežā. Mistraudze, kur ir dažādu sugu koki, kas tiek dažreiz pasniegta kā panaceja, tomēr tāda vienmēr nav. Un, protams, vēl viens nosacījums, saimniekojot citādi, – neveidot egļu mežu milzīgās platībās, jo arī no ekoloģiskā viedokļa tas nebūs īsti labi. Un arī nebūs draudzīgi mežam kā kopējam lielumam. Taču

atbilstoši nelielas tīraudzes ar pietiekoši retu stādījumu – tas ir labs risinājums. Un pats galvenais – samērīgi ātra aprite. Tas nozīmē, nemēģināt audzēt egles līdz 80 gadu vecumam, bet gan ražu novākt ātrāk.

Dažās meža situācijās, ko attiecīgi spēj novērtēt profesionāļi, to vēl var darīt – audzēt ilgāk, bet, tikko egles audzē uz organiskām, meliorētām augsnēm, ir liels risks, ka audze sāks sabrukt.

Pētījumi apstiprina

“Mūsdienās, mežsaimniecības plānošanas procesā arvien biežāk izmantojot ekonomikas likumsakarības, egļu audzēšana uzskatāma par atzīstamu un rentablu meža atjaunošanas izvēli. Īpašu nozīmi zināšanas par egļu jaunaudžu veidošanu iegūst saistībā ar Latvijas meža likumdošanā iekļauto mērķa caurmēra konceptu, kas motivē meža īpašnieku censties izaudzēt egļu kokaudzes ātrāk. Līdz ar to meža īpašniekam teorētiski ir iespēja izaudzēt egļu baļķus un gūt labumu galvenajā cirtē savas dzīves laikā, kas savukārt nav iespējams, egles audzējot 80 gadus.” (Vienvecuma egļu meži Latvijā, Latvijas Valsts mežzinātnes institūts “Silava” 2019)

“Peļņas un izdevīguma, ko var ienest meža īpašniekam, ziņā egle ir viennozīmīgi pirmajā vietā,”

saka Līdums. “Taču astoņzobu mizgrauzis, vējš, sausums, kam atkal seko astoņzobu mizgrauzis, arī ir tie mežsaimnieciskie riski, kas egli padara par tādu sugu, no kuras, kā šobrīd šķiet, mežu īpašnieki ja ne gluži mēģina izvairīties, tad vismaz uz to skatās piesardzīgi. Tāpēc tas mums ir izaicinājums, liels skaidrojošais darbs, ko mēģinām veikt, jo ne tikai runājam ar mežu īpašniekiem, bet nepieciešams paskaidrot arī politikas veidotājiem un likumdevējiem, ka ir jādod iespēja mežu īpašniekam pieņemt lēmumu novākt galveno ražu egļu audzē ātrāk, nekā šobrīd pieņemts.”

Tas nozīmētu, ka egļu audzēs drīkstētu novākt galveno ražu, kad audzes vecums sasniedzis 40-50 gadus. No ekoloģijas viedokļa tā ir intensīva mežu apsaimniekošana, aprite diezgan ātra, bet tāpēc arī jāuzsver, ka

egļu tīraudzēm, monokultūrām, nevajadzētu būt lielās vienlaidus platībās, kas ir līdz, piemēram, pieciem hektāriem.

Tātad mēs strādājam ar pietiekoši nelielām 2-5 ha tīraudzēm, kas kopā veido mozaīkveida meža struktūru, kas nodrošina bioloģisko daudzveidību, kā arī ainaviskumu, jo diez vai kādam patiktu simts hektāru vienlaidu egļu meža, kur apakšā ir viena vienīga tumsa.

Zinātne un populisms

Egļu audzēm Latvijā ir nākotne, ja tās spēsim apsaimniekot intensīvāk.

“Plašākai sabiedrībai ir grūti saprast pretargumentus, piemēram, šādai populistiskai frāzei: “Vai jūs gribat, lai cērt jaunākus mežus?” - jo skaidrs, ka gandrīz vienmēr atbilde būs – nē,”

ekopopulistu gājienus skaidro Līdums. “Taču, ja to pašu jautājumu uzdotu citādi - vai jūs gribētu, lai Latvijas mežsaimniecība ir konkurētspējīga reģionā un īsteno oglekļsaistīgas meža apsaimniekošanas metodes -, tad droši vien dažs labs pakasītu galvu un teiktu: velns viņu zina ko tu prasi, bet izklausās, ka mums ir jāiet tajā virzienā.”

Līdums atzīst, ka ir diezgan grūti skaidrot tādas specifiskas lietas cilvēkiem, kuri nav saistīti ar nozari. Taču par tām ir jārunā, jo klimata pārmaiņas ir neizbēgamas, tām ir jāpielāgojas. Jo kā tad citādi mēs varam pielāgoties, ja ne mainot savu izpratni par to, kā tās lietas ir darāmas?

Sliktā ziņa – ir populisti, kas situāciju izmanto, lai “celtu savas akcijas”, sakot, ka mēs visu tagad sargāsim, jo jūs gribat visu izcirst.

Izpratne par meža “ciršanu” un “izciršanu” prasa lielu skaidrošanu, lai gan “Latvijas meža politikā” jau 1998.gadā noteikts – pēc meža ražas novākšanas tajā pašā vietā atkal ir jābūt mežam, proti, nepieciešams nodrošināt esošās meža platības nesamazināšanos. Arī Meža likums pieprasa: mežam jābūt atjaunotam. Vienalga, vai tas ir privātais vai valsts mežs.

Izaicinājumi un nākotnes izredzes

“Analizējot vecumstruktūru AS “Latvijas valsts meži” apsaimniekotajos egļu mežos, redzam nozīmīgu meža platību īpatsvaru, kuras tika atjaunotas un izveidotas pagājušā gadsimta 60. gadu vidū līdz 80. gadu sākumam,” skaidro AS “Latvijas valsts meži” Plānošanas izpilddirektors Ģirts Abizārs. “Vairāk nekā trīs ceturtdaļas no platības ir cilvēku stādītas, un to audzēšanas režīmi un lēmumi dažādu apsvērumu dēļ būtiski atšķīrās no mūsdienu audzēšanas prakses. Šobrīd piedzīvojam laika posmu, kad ir sasniegti tā laika stratēģiskie mērķi un daudzviet egļu audzēšanas cikls ir noslēdzies. Pakāpeniski ievācam izaudzēto koksnes ražu un vietā stādam jaunus kokus nākošajam audzēšanas periodam. Jāatzīst, ka šī brīža normatīvais regulējums, salīdzinot ar citām mežsaimnieciski attīstītām Ziemeļvalstīm, ir neadekvāti pārregulēts un administratīvi smagnējs gan īpašniekam, gan valsts pārvaldei.”

Egļu audzēšana ir, bija un būs ļoti laba izvēle.

AS “Latvijas valsts meži” turpina mežus atjaunot ar eglēm vietās, kur tām ir piemēroti augšanas apstākļi. Un veic regulāru jaunaudžu kopšanu un savlaicīgu pirmo komerciālo retināšanu, lai kokiem pastāvīgi būtu pietiekoša augšanas telpa kā virs zemes, tā arī saknēm. “Mežsaimniecībā un meža zinātnē esam konstatējuši likumsakarības, izstrādājuši un īstenojam tādus audzēšanas modeļus, kuri nodrošinās egles koksnes pieejamību Latvijā arī turpmāk vairākām desmitgadēm uz priekšu,” ir pārliecināts Abizārs.

Raksts tapis sadarbībā ar PEFC.