BEZ SPRIEDZES ⟩ "Nevienam nenovēlu šādas sajūtas." Katrīne Skrebele par dzīvi ar UDHS un depresiju (4)

Katrīni sevišķi nomāca maģistra darba rakstīšana. Pārmērīgā spiediena dēļ to pabeigt neizdevās. Īsi pēc tam problēmas strauji samilza.

"2022. gada aprīlī paņēmu "akadēmisko", bet tā paša gada jūnijā man burtiski vienā dienā sākās depresija un es pamatīgi izdegu. Tas notika baznīcā, biju koncertā, man kaut kas "aizvērās ciet". Uzreiz meklēju palīdzību pie psihologiem, psihiatriem, psihoterapeitiem un citiem speciālistiem."

UDHS diagnoze Katrīnei tika apstiprināta 2022. gada vasaras sākumā. Pirms tam viņa platformā "TikTok" noskatījās vairākus informatīvus video par UDHS un saskatīja spēcīgu līdzību starp sevi un cilvēkiem, kam apstiprināta šī diagnoze. Katrīne gan uzsver, ka diagnozes noteikšana obligāti jāatstāj speciālista pārziņā.

Var izdegt arī no prieka

Katrīne uzsver, ka UDHS iespaidā iespējams emocionāli izdegt ne tikai no pārslodzes, bet arī no pozitīvām emocijām. Izdegt no prieka esot daudz sāpīgāk.

Vienā vakarā izlieku visu savu pozitīvo enerģiju, lai visiem būtu labi un pati sevi uzturētu kaut kādā dīvainā pozitīvā vilnī, bet pēc tam vienkārši sabrūku.

Sevišķi traki tas ir pēc ceļojumiem. Ceļojumam taču jābūt foršam, bet tas vienmēr tā nav. Tikko biju Japānā, bet es tur gandrīz katru dienu raudāju. Atnācu mājās pēc Tokijā pavadītas dienas, aizslēdzu durvis un vienkārši centos atkopties no pārstimulācijas. Runājot vienkāršā valodā – likās, ka man "iet ciet".

Kad šādi degu jau vairākas dienas pēc kārtas, rodas derealizācija, depersonalizācija, arī pašnāvnieciskās domas. Domāju pie sevis: "Katrīne, tu taču esi foršā ceļojumā. Par ko tu vispār uztraucies?”

Bet es eju pa ielu un iedomājos – kā būtu, ja es tagad nolēktu no tilta? Vai ka būtu ļoti forši, ja es pielēktu priekšā braucošai mašīnai.

Tajos brīžos ir tik grūti aptvert to, ko tavs prāts saka. Briesmīgi. Tas notiek pēc tam, kad jau vairākas dienas esi sevi atdevis kādai konkrētai videi, piemēram, ceļojumam. Kad visi jautā, kā man gāja ceļojumā, es jūtu, ka atbildēt "forši" ir mana atbildība, lai gan tā vispār nebija.

No aizas uz aizu

Pievēršoties depresijai, Katrīne stāsta, ka tā nāk viļņos. Pati pāreja notiek ļoti pēkšņi.

"Pienāk mirkļi, kad šķiet, ka viss ir ļoti forši, bet apmēram trīs dienas notiek pārejas periods un pēc tām trim dienām tu jau atkal esi bedrē. Viss ir labi, un pēc tam vienas dienas laikā rodas tāda sajūta, ka ap galvu ir aplikts tāds kā žņaugs un to galvu velk kopā. Tad pirmajā dienā man to galvu žņaudz, otrajā turpina žņaugt un trešajā dienā es jau esmu bedrē."

Pagaidām vissmagākais periods Katrīnei bija 2022. gada vasara.

Tovasar tiku cauri pat bez medikamentiem. Es vēl nebiju aizgājusi pie psihoterapeita, un tāpēc man nebija antidepresantu. No Rīgas pārvācos uz Jūrmalu dzīvot pie vīra vecākiem, jo sapratu, ka pilsēta mani vienkārši nomāc. Nevarēju pat iziet ārā ar suni, jo nesapratu, kur atrodos un kas notiek.

Tā dzīvoju visu vasaru Jūrmalā, upes krastā, un centos izdzīvot. Tas kaut cik palīdzēja. Man šķita, ka esmu daudzmaz izlauzusies no "bedres", bet tad aizgāju strādāt. Biju aizgājusi no darba, lai rakstītu maģistru, kas gan arī neizdevās. Septembrī sāku strādāt, un tad jau šķita, ka viss ir normāli, jo veidojas dopamīns un atgriežas degsme. Tobrīd biju augšā, bet pēc tam viss atkal sāka iet uz leju. No decembra sāku beidzot dzert antidepresantus, tad man sāka atkal palikt labāk.

Panākumu atslēga – apkārtējo atbalsts un robežas

Grūtības ikdienā Katrīnei palīdz pārvarēt vīra, draugu, un radinieku atbalsts.

"Lai es saņemtos kaut ko sākt darīt, man vajag kādu blakus, kas mani iedrošinās to darīt. Ja es dzīvotu viena pati, es neko neizdarītu. Taču, tā kā man ir vīrs un suns, viņi mani motivē darīt lietas. Piemēram, viena pati nevarēju saņemties jau vairākus mēnešus sakārtot noliktavas telpu, taču tad atnāca mans vīrs un parādīja, kā to vislabāk darīt."

Katrīne secina, ka viņai paveicies ar gandrīz visiem tuviniekiem un draugiem. Daži ģimenes locekļi gan nav bijuši tik saprotoši.

"Tagad, kad es beidzot sāku lauzties ārā no bedres un cenšos uzlabot dzīvi, esmu nolēmusi pārtraukt kontaktu ar dažiem saviem radiem, jo saprotu, ka tas man neko nedod un man ir jādzīvo sev. Kāda jēga man stāstīt par to, kas ar mani notiek, ja viņi uzskata, ka tas nav nekas īsts?"

Piederības sajūtu Katrīne novēl sasniegt arī citiem, kam ir diagnosticēts UDHS. "Gribu, lai viņi saprot, ka nav vieni – tādu cilvēku tomēr ir ļoti daudz. Mēs ejam no aizas uz aizu, bet galu galā tas kaut kad beigsies."