Hermanis raksta, ka Latvijas Radio rosinājis par šo lēmumu uzsākt diskusiju, jo, Hermaņa vārdiem sakot, "tas, ka Dailes teātra vadītājs bija Staļina prēmijas laureāts un centīgs kolaborants, taču nedrīkst būt nekāds iemesls".
Turpinājumā pārpubliskojam Hermaņa rakstītu tekstu.
"Putina Krievija radījusi kontekstu, kurā tas viss tagad izskatās citādi. Jo toreiz, (Borisa) Jeļcina laikos, tādu apdraudējumu nebija. Smiļģa seju uzlikām uz mājas sienas, jo viena konkrēta zviedru banka taisījās mūs no turienes izēst un pārņemt mūsu teātra ēku. Uzlikām to kā "aizsardzību" - lūk, šis ir kultūrvēsturisks objekts," raksta Hermanis.
"Tagad ir cita situācija. Ja mēs nosodām un nelaižam Latvijā krievu māksliniekus (piemēram, Vladimiru Maškovu, Ņikitu Mihalkovu u.tml.), kuri atbalsta Putinu, tad nav īsti skaidrs, kāpēc akceptējam savējos, kuri savulaik rīkojās identiski.
Vēl vieglāk būtu iztēloties sekojošo: Latvija atkal tiek okupēta, daļa tautas nogalināta un izsūtīta, viens režisors visur publiski slavē putinu (dokumentālu pierādījumu atliku likām) un kļūst par putina prēmijas laureātu. Un pēc tam Latvijas valsts radio ņem viņu savā aizsardzībā."