"Neviens man nevarēja palīdzēt." Nora Ikstena atklāti par to, kas patiesībā ar viņu notika

"Mans depresijas iemesls bija liela vilšanās mīlestībā un kopdzīvē, un pandēmija. Es uzskatu, ka mūsu valstī pandēmijas apstākļos bija autoritārs režīms. Es nebaidos šī vārda, es pati to piedzīvoju, jo es izvēlējos citu ceļu. Es piedzīvoju visu autoritāra režīma spektru. Tas bija smagākais posms manā dzīvē," atklāta ir rakstniece. 

Nora runā arī par vardarbību, un min to, ka nevar teikt, ka no tās ir daudz cietusi, taču viņa zina stindzinošo baiļu sajūtu, ko radījis tuvs cilvēks: "Tā baiļu sajūta nav ne ar ko salīdzināma."

Varbūt gudrāk ir neiet pie altāra un nezvērēt – līdz nāve mūs šķirs. Varbūt tas pat ir godīgāk un patiesāk. Liekas, ja cilvēki izrunā šos vārdus, apņemas, tad būtu godīgi tos pildīt. Protams, mēs zinām, ka šķirto ģimeņu skaits Latvijā ir milzīgs. Un vēl lielāks ir to ģimeņu skaits, kur viena vai otra puse pieņem to, ka laulātais draugs ir bijis neuzticīgs un dzīvo tik nost. Tā ir katra cilvēka personīgā izvēle, bet man tas neder. 11 gadus mēs bijām precējušies. Bailēs es dzīvoju piecus gadus. Fiziski spēcīgam cilvēkam turēt bailēs vai uzbrukt fiziski vājākam – tā ir briesmīga lieta. Katrā brīdī, kur vien to ir iespējams ieraudzīt, ir jāmēģina pašā saknē nostopēt, lai nekas tāds nav iespējams. 

Es varu atbildēt, kāpēc dzīvoju bailēs un to nepārtraucu, es nebiju nonākusi pie paša svarīgākā savā dzīvē – pie savas pašvērtības apziņas, ka es spēju pastāvēt viena. Es nekad neesmu nožēlojusi savu izvēli šķirties. Tas prasīja gandrīz manu dzīvi, bet, neraugoties uz to, es nenožēloju. 

Kā zināms, 2022. gadā tika vākti līdzekļi Noras veselībai, jo emocionālu pārdzīvojumu dēļ viņa bija nopietni bija apdraudējusi savu veselību. Nu Ikstena atklāti pasaka – viņa mēģinājusi izdarīt pašnāvību.

Es biju melnā tunelī, no kura man nelikās, ka būtu kāda izeja. Neviens apkārt man nevarēja palīdzēt, jo es pati sev nevarēju palīdzēt. Ar visu savu smago pieredzi es varu teikt divas lietas – nekad to nedariet, un otrs – runājiet par to, pat tad, ja jums liekas, ka visa pasaule uz jums skatās kā uz traku. Atrodiet sevī spēku par to runāt. 

Tā neesot bijusi Noras izvēle, ka viņas pārdzīvojumi tika izlikti publiskai apskatei, taču atskatoties tagad, viņa saka, ka, iespējams, tā vajadzēja, jo šie stāsti, kas glabājas daudzu cilvēku dziļākajos nostūros, nu nāk ārā. "Varbūt mēs ar savu slēpšanu pagrūžam tuvāk kādu cilvēku, kurš ir ļoti tuvu tai robežai. Tāpēc mēs esam cilvēki, lai dalītos ar savām pieredzēm."

Rakstniece šajā intervijā atklājusi visu ar cerību kādam palīdzēt, kādam padot roku grūtā brīdi, lai saprastu, ka ne mazums cilvēku piedzīvo ko līdzīgu. 

Pilnu interviju skatāties "Dzīvei nav melnraksta".