Kaifs ir narkotiku deva, narkotisks reibums, patīkamu sajūtu kopums, ko rada narkotiku, alkohola iedarbība, vēsta "Tēzaurs". Skaidrs, ka naudā vien kaifa cena nav izmērāma. Un maksā visi – atkarīgie, viņu ģimenes, sabiedrība kopumā. Vai te ir kādi ieguvumi un kas paliek pāri? Par naudu nenopērkama pieredze. Ko ar to iesākt un kā tā var palīdzēt citiem – par to projektā "Kaifa cena" runājam gan ar atkarīgajiem, gan dažādu jomu ekspertiem. Šis ir Jura stāsts. Gandrīz 40 gadus viņš bijis magoņu opija lietotājs. Tagad viņš ir metadona programmas dalībnieks un strādā biedrībā "DIA+LOGS".
Kā jūs pirmo reizi saskārāties ar narkotikām?
Kad mācījāmies skolā, ar mūziku nodarbojāmies. Plates klausījāmies, mums pašiem bija grupa, mūziku spēlējām. Audzējām garus matus. Šad tad iedzērām, bet ne pārāk patika.
Pēc skolas es aizbraucu uz Maskavu studēt, bet brīvlaikos braucu uz Rīgu satikt draugus. Vienu reizi, kad atbraucu uz Rīgu, viņi bija atklājuši magones un piedāvāja: gribi pamēģināt hanku (magoņu opijs - red.)? Kāpēc ne! Kad man pirmo reizi iedūra, man patika tas efekts. Sākām ar draugiem magones vākt, taisīt hanku. Magones toreiz visur auga.
Tajos gados heroīna un amfetamīna nebija. Bija magones un efedrīns. Magones varēja salasīt dārzos, tās gan bija jāsagatavo, bet mums tam bija laiks. Studējot Maskavā, uz Rīgu braucu vasaras brīvlaikos. Pa vasaru savācu tik daudz magoņu, ka man pietika uz visu gadu. Krievijā jau arī to visu varēja dabūt, bet, ja kārtīgi "pastrādāji" pa vasaru Latvijā, magones pietika visam gadam.
Padomju savienības laikā arī marihuāna Latvijā ienāca daudz – bija brīvs ceļš uz Āziju. Bet, ja pieķēra ar marihuānu, sodi bija bargāki – deva piecus līdz astoņus gadus cietumā. Ja pieķēra ar magonēm, kaut kā varēja uz gadiņu, diviem sarunāt. Nezinu, kāpēc, varbūt tāpēc, ka magones tepat aug.