Sirdi plosošs mīlas stāsts. Iepazīšanās un izdzīvošana Aušvicas koncentrācijas nometnē, pēc tam nesatiekoties 71 gadu

“Tā bija ziema Birkenavā, lielākajā un nāvejošākajā nometnē Aušvicā,” grāmatā “Lovers In Auschwitz: A True Story” raksta tās autore Kerena Blankfelde, kura dokumentējusi abu stāstu.

Zipija ieradās Aušvicā 1942. gadā, deportēta no savas dzimtās pilsētas Bratislavas, Slovākijā. 23 gadus vecā sieviete bija iesēdināta vilcienā bez ēdiena un ūdens.

Galu galā viņa tika izgrūsta no vilciena, kur Zipiju sagaidīja bēdīgi slavenā frāze “Darbs dara brīvu”, skaidri norādot vienu - viņa ieradusies Aušvicā.

Jaunpienācēji tika izģērbti kaili, viņiem tika atņemtas visas vērtslietas, mati un nagi apgriezti. Apsargi rupji pārmeklēja sieviešu intīmās zonas, meklējot paslēptas lietas.

Deivids Visnija bija 15 gadus vecs ebreju bārenis no Polijas, kurš ieradās Aušvicā pēc tam, kad Varšavas nacistu okupanti nošāva viņa vecākus, vectēvu un jaunāko brāli.

Viņa pirmais uzdevums Aušvicā bija strādāt “līķu komandā” – viņš netālu no nometnes vārtiem vilka ārā līķus no ierakumiem, kur izmisušus ieslodzītos bija nošāvuši nacisti vai elektriskie žogi tos nogalinājuši ar elektrību.

Tomēr Deividam un Zipijai Aušvicā samērā paveicās, jo viņi izvairījās no smaga fiziskā darba, tā kā abiem bija īpaši talanti.

Zipija bija izmācījusies par grafisko dizaineri, tāpēc viņai tika uzdots zīmēt sarkanas svītras uz ieslodzīto formastērpu mugurām. Deivids bija izcils dziedātājs un izdzīvoja, naktī izklaidējot nacistu virsniekus.

Par pateicību viņam tika dots viegls darbs – mazgāt drēbes.

Tieši veļas mazgātavā abi pirmo reizi viens otrā ieskatījās. Zipijas sievišķīgajās aprisēs Deivids ieraudzīja cerību.

Zipija jutās tāpat, jo reiz bija saderinājusies ar Slovākijas pretošanās kustības dalībnieku, kuram nacisti nocirta galvu, tomēr Deivida acīs viņa manīja dzīvības dzirksti, kas bija izdzisusi tik daudzos citos.

Abi slepeni sāka apmainīties ar ziņām.

Deivids pastāstīja Zipijai par saviem sapņiem uzstāties operā, bet Zipija dalījās ar Deividu savās cerībās uzsākt profesionālas dizaineres karjeru.

Un 1944. gadā 25 gadus vecā sieviete un viņas 17 gadus vecais mīlnieks aizlavījās uz pamestu novietni zem Aušvicas krematorijas dūmu skursteņiem.

Citu ieslodzīto sardzē (uzpirkti ar ziepēm vai rotaslietām), Zipija un Deivids ļāvās intīmai tuvībai.

“Zipija pārņēma vadības grožus. Viņa viņam iemācīja visu,” vēstī grāmatas autore.

Viņi slepeni tikās vismaz reizi mēnesī, izbaudot viens otra tuvību.

Taču 1945. gada sākumā, kad nacisti bēga no krieviem austrumos un amerikāņiem Rietumos, Aušvicas gūstekņi tika izklīdināti visos virzienos.

Deivis un Zipija šķīrās ar solījumu atkal satikties Ebreju kopienas centrā Varšavā.

Pēc kara beigām Zipija devās uz Varšavu, bet kopienas centru tā arī neatrada. Deivids Polijā nekad neatgiezās.

Vīrieti atrada ASV 101. gaisa desanta divīzija, un viņš kopā ar to devās uz Parīzi. Viņš nekad vairs negribēja domāt par Poliju, savu zaudēto ģimeni vai briesmīgo nometni – pat ja tas nozīmētu, ka vairs nekad neredzēs Zipiju.

Galu galā gan Deivids, gan Zipija iekārtojās uz dzīvi ASV. Deivids kļuva par enciklopēdiju pārdevēju Levitaunā, bet Zipija par neoficiālu Aušvicas vēsturnieci Ņujorkā.

1950. gadā Deivids sazinājās ar Zipiju un lūdza satikties, taču viņa atteicās, jo uzskatīja, ka Deivids bija “viņu pametis Polijā”.

Deivids nepārstāja mēģināt. 1963. gadā Zipija piekrita satikt Deividu Manhetenas viesnīcā, taču tā arī nesadūšojās ierasties.

Deivids gadu gaitā bija radījis četrus bērnus un kļuvis par vectēvu sešiem mazbērniem.

Tikai 2016. gadā, 71 gadu pēc abu pēdējās tikšanās, Zipija un Deivids beidzot atkal satikās viņas Manhetenas mājās, abiem nepārprotami skumstot par to, kas varētu būt noticis, ja viņi paliktu kopā.

Ierodoties pie Zipijas, Deivids redzēja, ka viņai ir pavisam slikta veselība un viņa ir “piesieta” gultai. Kopš vīra nāves 1996. gadā, viņa bija bijusi viena. Sieviete arī nekad nebija radījusi bērnus.

“Es tevi mīlēju,” viņa čukstēja Deividam.

“Es tevi arī,” atbildēja Deivids.

Abu tikšanās ilga divas stundas, kuras laikā Deivids Zipijai arī nodziedāja ungāru dziesmu, kuru viņa pati Deividam bija iemācījusi koncentrācijas nometnē.

Viņu stāsts nenoslēdzās ar mīlestību līdz mūža galam, taču Deivids un Zipija pārvarēja Aušvicu.

“Kopā viņi izdzīvoja,” raksta grāmatas autore.