"Noteikti ir jārunā par sistēmu jeb juridisko rāmi, jo līdz šim tas nav bijis pietiekami aktuāls jautājums mūsu likumsargiem. Nereti ir gadījumi, kad policija pēc izsaukumiem atbrauc, agresīvo pacientu vai tuvinieku savāc, bet turpat slimnīcas pieturā palaiž. Mūsu darbiniekam iesit pa seju, bet iesniegumu atbraukušie policijas darbinieki nepieņem - cietušajam ir jātērē dārgais laiks, ko varētu veltīt ārstniecībai, jābrauc uz policiju un jāraksta iesniegums uz vietas iecirknī," sacīja Staņēvičs.
Rezultātā ārsti vienkārši atmet ar roku un turpina strādāt, taču Staņēviča vērtējumā, tā nav normāla situācija - būtu jāizstrādā likumiskais un rīcības ietvars, lai aizsargātu ārstus.
Vienlaikus, viņa vērtējumā, būtu skaidri jānosaka, ka šādi agresīvi pacienti vai tuvinieki saņem sodu, šādos gadījumos ir jārīkojas līdzīgi kā tad, ja vardarbība tiktu vērsta pret tiesībsargājošo iestāžu darbinieku. Jebkura agresīva rīcība pret ārstu vai aprūpes personālu būtu jāsoda.
Tāpat būtu jābūt daudz stingrākai kontrolei un, iespējams, slimnīcai būtu jābūt iespējai atteikt ārstēšanu, ja pirms tam pacients ir uzbrucis ārstam.
Staņēvičs arī uzskata, ka liela nozīme arī videonovērošanas pastiprināšanai slimnīcā, kā arī aprīkošanai ar trauksmes pogām. Viņš skaidroja, ka ir papildu protokoli, ko šādos gadījumos darīt, un, piemēram, iespējams aprīkot ārstus ar ķermeņa kamerām.
Tomēr viņš atzina, ka pie katra ārsta armijnieku blakus nenoliks. Līdz ar to ir jārunā arī par sabiedrības izglītošanu, par vērtībām un arī par represīvām metodēm, kas palīdzētu efektīvi apturēt visatļautību, apzinoties sekas.