Ar savu atklātību es izraisīju kodolsprādzienu, izsaucot jaunus pazemojumus, melus, puspatiesības, draudus un kārtējos mēģinājumus mani padarīt par traku.
Klasiski. To visu – gan vienpersoniski, gan grupā. Lai efektīgāk. Mēģinu neitrāli vērot šo absurdo domu – jo vairāk es pazemošu un apmelošu savu sievu un bērnu mammu, jo tīrāks, svētāks un nevainīgāks es kļūšu... Nesaprotu. "
Viņa arī raksta, ka saprot, ka klusēšanas periods ir bijis par ilgu, vajadzējis to darīt jau agrāk. Viņa uzdod sev jautājumu - ko tad es tā reāli esmu ieguvusi? "Es vairs nejūtos viena savā pieredzē. Un esmu ieguvusi arī respektu pret sevi no instancēm, kurās vēršos. Piemēram, pa šo laiku man jau nācās izsaukt policiju, jo manas prombūtnes laikā ļaunprātīgi kāds sabojāja apkures pievadu mājai. Policija iedziļinājās situācijā atsaucīgi un cieņpilni - kā tam arī būtu jābūt. Žēl tikai, ka līdz tam bija jānonāk caur publisku izmisuma saucienu. Šobrīd praktiski izjūtu, ka tiek ņemts vērā vardarbības fakts un piedāvāti risinājumi. Ļoti ceru, ka ne man vienai, bet arī citiem līdzīgiem gadījumiem pieiet nopietnāk un uzmanīgāk.
Savukārt bērni Ziemassvētkos pēkšņi tika atstāti man kopā ar aukstumu mājā. Visa noslēgumā seko pilnīga pazušana no mūsu apvāršņa. Kad mani pārņem mana neveselīgā vainas apziņa, es atveru teorijas materiālus par sociopātiem, lasu tos un kļūstu mierīga. Dzīvoju savu dzīvi tālāk. Viss reiz pāries. Kā labais, tā arī sliktais," ar šādiem vārdiem viņa nobeidz savu vēstījumu.