To, ka ir adoptēta, uzzina ārsta kabinetā. Emilijas Bērziņas skumjais dzīvesstāsts

Kad Emilijai bija trīs mēneši, bet vecākajai māsai trīs gadi, abas nonāca bērnunamā. Vecākiem, kuri iepriekš bija ieslodzījumā un gan pirms, gan pēc bērnu piedzimšanas regulāri lietoja alkoholu un narkotikas, tika atņemtas vecāku tiesības.

Emilijas māsu pēc nonākšanas bērnunamā ātri vien adoptēja uz Franciju. Viņa nezina, kā māsu tagad sauc, un nav arī meklējusi — to aizliedzot adopcijas likums. Savukārt Emiliju divu gadu vecumā adoptēja kāda ģimene no Rīgas, kurā jau auga divas meitenes.

"Mana bērnība bija kā ikvienam normālam bērnam," atceras Emilija. Jā, šad tad viņa pret sevi jutusi citādu attieksmi nekā pret abām māsām, bet izskaidrojusi to ar savu neveiklību un "talantu" iekļūt dažādās ķibelēs. Ģimene bijusi turīga. Emilija apmeklēja dārgu privātu dārziņu, pēc tam prestižu Rīgas skolu. 

Viss mainījās, kad Emilijai bija deviņi gadi... Ģimenē jau agrāk bija nesaskaņas, un vecāki nolēma šķirties. Acīmredzot īsti nebija skaidrs, ko iesākt ar Emiliju, tāpēc nolēma viņu sūtīt internātskolā turpat Rīgā. "Internātskolā mācījos no trešās līdz devītajai klasei. Nedēļas nogalēs varēju braukt mājās, bet, tā kā vecāki bija šķīrušies, visbiežāk braucu pie omes, tēva mammas," viņa atceras.

Ap to pašu laiku, kad Emiliju nosūtīja uz internātskolu, viņa uzzināja, ka ir adoptēta. Tas noticis, apmeklējot ārstu. "Stāvēju mammai aiz muguras, kad dakteris vaicāja: vai viņa piedzima ar problēmām? Mamma atbildēja: es nezinu, mēs viņu adoptējām." Emilija saka — tobrīd viņai šis atklājums nekādas īpašas emocijas nav izraisījis. "Es nemaz nezināju, kas tas ir. Informāciju vēlāk meklēju skolā." Saprotot, kas īsti ir adopcija, pār meiteni vēlusies vesela izjūtu gūzma. Apziņa, ka savai īstajai ģimenei nav bijusi vajadzīga vai vecākiem nav bijis pietiekami daudz spēka, lai par savām meitām cīnītos.

Tuvojoties pamatskolas beigām, Emilija izjuta trauksmi — kas ar viņu notiks pēc 9. klases? Internātskolas sniegtais patvērums vairs nebūs pieejams, jāmeklē mājas. Tolaik Emilija sapratusi, ka vēlas nākotnē strādāt par pavāri, 13—14 gadu vecumā sāka darbu nelegāli kādā Mežaparka kafejnīcā. Beigusi pamatskolu, viņa iestājās tehnikumā. Tur viņai tika dota iespēja piedalīties "Erasmus" apmaiņas programmā un doties uz Itāliju.

"Vēl nebiju pilngadīga tāpēc, lai izceļotu no valsts, bija nepieciešama vecāku atļauja." 

Abi vecāki apspriedušies un nolēmuši to parakstīt, bet ar vienu noteikumu — atgriežoties Emilijai būšot jāparaksta arī kāds viņu dokumentus.

Atgriežoties tehnikumā, bija pienācis trešais kurss, un pēc dažām dienām bija gaidāma meitenes 18. dzimšanas diena. "Biju jau aizmirsusi par dokumentu, kuru pieminēja vecāki. Līdz brīdim, kad viņi paziņoja — man jāierodas Rīgā pie notāra. Ieradusies tur, parakstīju dokumentu par adopcijas atcelšanu."

Emilija sākotnēji nemaz nav sapratusi šā dokumenta saturu. Atgriezusies no Itālijas, viņa lūgusi dokumentu "iztulkot" skolotājai, kas māca pilsoniskās tiesības. Tikai tad Emilija saprata, ka vecāki no viņas atteikušies.

Jau otro reizi mūžā viņa izrādījās saviem vecākiem nevajadzīga… Emilija mēģināja atrast dažādus aizbildinājumus vecāku lēmumam.

Neviens no vecākiem ne par adopciju, ne tās izbeigšanu ar Emiliju līdz šim nav runājis. "Šķiet, esmu vienīgais cilvēks Latvijā, kuram ir trīs dzimšanas apliecības," skumji iesmejas dziedātāja.

Kā zināms, Emilija ir šova "X Faktors" piektās sezonas uzvarētāja. Viņa balvā ieguva 10 000 eiro un ekskluzīvu līgumu ar pasaulē vadošo mūzikas ierakstu kompāniju "Universal Music Group".

Kas ar Emiliju notika pēc adopcijas izbeigšanas, lasiet žurnāla "IR" jaunākajā numurā!