"Desmit mēneši bija tādi, kad šķita, ka ir ļoti slikti." Jana Duļevska atklāti par grūto dzīves posmu (1)

Duļevskai pagājušais gads esot piespiedis pieaugt. Resektējot Janas vēlmes, intervijā šis skumjais pārdzīvojums vārdos nosaukts netiek, bet Jana dalījās ar skarbajām atziņām.

"Pagājušais gads bija ļoti grūts, nemitīgi esot tādā kā strupceļā, kur vienīgais jautājums: saļimsti un tur paliec vai arī – piecelies un ej tālāk. Tik vienkārši un – tik sarežģīti. Desmit mēneši bija tādi, kad šķita, ka ir ļoti slikti. Pati situācija joprojām nav mainījusies, bet tas, ko izdarīju pagājušajā gadā, – saņēmos," viņa stāsta, ka noderējis mammas mācītais Raiņa vārdos: "Kad gars tev ir kūtris un saīdzis, kad pats sev par nastu tu palicis, vienīgs tad ir līdzeklis: Darbs."

Duļevsku aizvien glābjot darbs un uz sapratne, ka bēdas ir jāizsāp, ka ir jāiziet cauri dažādiem pārdzīvojumu posmiem. "Man ir ģimene, tuvi, mīļi cilvēki, bet no bedres, no sava bezdibeņa ir jāizlien tikai un vienīgi pašam. Var palīdzēt, padot roku, bet tas arī viss.

Pēc visa, kas piedzīvots šā gada laikā, daudz kas no apkārt notiekošā vai pateiktā mani vairs tā nesatrauc kā agrāk. Vienmēr esmu gribējusi dzīvi tvert vieglāk, sava atbildīguma dēļ neesmu mācējusi pateikt nē, tagad to redzu citādi. Esmu ļoti mainījusies. Bēdās tu mainies ne pa dienām, bet pa stundām. Man arī vairs nav bail. Arī no tā, no kā agrāk bija bail. Piemēram, teikt savu viedokli, pat ja zinu, ka man par to klups krāgā. Sāku izvērtēt prioritātes, to, kas man ir pa īstam svarīgi.

Līdz 42 gadiem laikam nebiju līdz galam pieaugusi."

Šajā intervijā Jana runāja arī par savām attiecībām ar vīru – vienu no savas paaudzes izcilākajiem latviešu hokejistiem, tagad hokeja treneri Rodrigo Laviņu.

Pilnu interviju ar Janu Duļevsku lasi žurnāla "Ieva" 10. janvāra numurā.