Kāds brīvprātīgais Krievijas armijas karavīrs, kurš karadarbībā Ukrainā pavadīja vairāk nekā gadu, neatkarīgajam izdevumam "Važnije Istorii" pastāstījis par savu pieredzi karadienestā. Neatkarīgais medijs "Meduza" publicējis stāsta tulkojumu, kurā anonīmais kareivis pastāsta, kādēļ pievienojās armijai, kā karavīri tiek sodīti, kāda viņa dzīve ir pēc kara.
"Otrā labākā armija pasaulē?!" Krievu karavīrs par dzīvi frontē Ukrainā (7)
"Vienkārši gribēju redzēt militāru darbību"
Anonīmais karavīrs armijā kā brīvprātīgais iestājās 2022. gada augustā, parakstot īstermiņa līgumu uz četriem mēnešiem. Bruņoto spēku rindās aizvadīja 11 mēnešus, septiņus no tiem kaujas pozīcijās, kur aktīvi notika apšaudes.
Viņš atminas, ka karot nedevās ideoloģisku apsvērumu dēļ. "Es kopš bērna kājas gribēju redzēt militāru darbību. Uzaugu, lasot foršas grāmatas par karu, tāpēc vēlējos to pats pieredzēt. Gadījumā, ja man kāds lielās ar saviem sasniegumiem, varu viņam atbildēt: "Klau, vecīt, kāpēc tu man to saki? Esmu pieredzējis to pašu.""
"Zināju, ka šis karš sākās tādēļ, ka viens botoksa pārpildīts vecis sajutās kā imperators. Jūs varbūt brīnāties, kā es varu sevi saukt par liberāli un doties karā. Bet 99 procenti cilvēku, ko es satiku frontē, sauca Putinu par mērgli.
"Patriotisms" izkūp uzreiz pēc tam, kad nokrīt pirmais lādiņš. Tie, kuri frontē pavadīja mēnešus, viens otram novēlēja ātri no turienes tikt prom un nekad neatgriezties."
"Otrā labākā armija pasaulē?"
Karavīrs atzīmē, ka Krievijas armija ir ļoti sliktā stāvoklī.
"Es iepriekš nebiju dienējis. Apmācības pirms sūtīšanas uz fronti ilga divas nedēļas. Man bija kaut kādas teorētiskās zināšanas – lasīju, kā šaut, rakt ierakumus, uzstādīt sprāgstvielas, visādas citas instrukcijas.
Visu par ieroču un sprāgstvielu veidiem iemācījos no "Azov" bataljona "YouTube" kanālā publicētajiem video. Tur viss ir ļoti labi paskaidrots un bija pievienotas arī instrukcijas. Nekā tāda Krievijas "YouTube" vidē nebija.
2. septembrī mēs šķērsojām Ukrainas robežu un nonācām pie Hersonas. Kad mēs tur nonācām, komandieris jautāja: "Vai jums ir guļammaisi?" Mēs teicām, ka nav. Viņš: "Kāpēc nav? Vai jūs nezinājāt, kurp dosieties?" Es pajautāju: "Vai mums vajadzēja atnest arī savus ieročus?"
Vispirms viņi smējās. Pēc tam viņi mums iedeva XXL izmēra armijas jakas, kurās pavisam mierīgi varēja ielīst divi no mums. Pieci karavīri tajās pavadīja pirmo nakti, mēs bijām šokā.
Nesaprotu, kā šo var saukt par otro labāko armiju pasaulē. Kā tad izskatās trešā labākā armija? Vai viņi izmanto lokus un šķēpus un skraida apkārt treniņtērpos?"
Spīdzināšanas bedres
Karavīra vienība Hersonā pavadīja divus mēnešus, līdz 2022. gada novembrim. Pēc tam viņi tika pārvesti uz Luhansku, viņa līgums beidzās decembrī. Fronti pamest gan viņam neļāva.
"Kad devos noskaidrot, kas notiek ar manu atbrīvojumu, komandieris sāka mani rāt: "Kāds atbrīvojums? Ej cīnīties, dēls!"" Man tā noriebās šī necilvēcīgā attieksme, ka vienkārši aizgāju mežā bez guļammaisa, nopirku degvīnu un uzkodas un pavadīju tur divas naktis.
Tad sāku domāt: "Iešu prom un nekad neatgriezīšos. Labāk dzīvošu mežā, izrakšu patvērumu, tāpat tas man nav nekas jauns.""
"Armijas nometnē frontes aizmugurē, pie Šuļhinkas ciema Luhanskas apgabalā bija bedre, kurā iemeta visus, kas dzēra, izturējās rupji pret virsniekiem un nepildīja pavēles. Armijā dzēra visi, pašam izgatavot alkoholu nebija liela māksla.
Man trīs paziņas nonāca šajā bedrē. Ieslodzītie tajās parasti atradās vienu vai divas dienas. Ja viņi bija piedzērušies, viņus vienkārši tur iemeta, varbūt iespēra pa celi. Bet, ja kāds bija agresīvs, tad tika smagi piekauts, visvairāk sadauzīja seju un nieres.
Bedres frontes aizmugurē ir kaut cik ciešamas, taču pašās pirmajās līnijās vispār nebija nekādas cieņas. Kad mūs pārveda uz pozīcijām pie Dibrovas ciema Luhanskā, liela daļa no mums atteicās cīnīties. Man bija problēmas ar kājām, jo biju guvis savainojumus un man nedeva nekādas zāles.
Pie mums pienāca komandieris un prasīja, kas tieši mūs neapmierina. Visu solīja labot, bet par sodu mūs aizveda uz pašām pirmajām frontes līnijām, vien 150 metru attālumā no Ukrainas karavīriem. Un tieši 150 metrus aiz mums bija bedre.
Ar cilvēkiem, kuri atteicās pildīt pavēles, izrēķinājās sevišķi skarbi. Vienreiz redzēju, kā uz turieni ved puisi, kam acis bija aizlīmētas ar līmlenti un rokas sasietas aiz muguras.
Tur tika izveidota tāda kā iekšējā militārā policija. Bija karavīri, kas pielīda komandieriem, jo zināja, ka tā tiks atalgoti. Viņi pienesa komandieriem ēdienu, iznesa spaiņus, kuros viņi kakāja. Tāpat arī piekāva tos, kurus meta bedrēs.
Viens mans draugs tika piekauts tik stipri, ka apkakājās. Viņš nonāca bedrē, jo gribēja tikt atbrīvots no dienesta."
Vienīgā nodarbe pēc dienesta – dzeršana
Karavīrs pēc atbrīvošanas valsti pameta ar atbalsta organizācijas "Ejiet mežā" palīdzību. Viņš tā izlēma, saprazdams, ka karš ir netaisnīgs un armijas vadības attieksme necilvēcīga.
"Kad vēl biju Krievijā, man piezvanīja mana bijusī sieva un prasīja, kāpēc es augām dienām dzeru. Ja godīgi, tas bija vienīgais, ko darīju, – nekur negāju, noīrēju dzīvokli, sēdēju un dzēru."
"Man ir Ukrainas karavīra mobilais telefons. Es viņu nenogalināju, viņš gāja bojā artilērijas apšaudē. Kad atgriezos mājās, es piezvanīju viņa meitai un teicu: "Diemžēl tavs tēvs ir miris." Ir cilvēki, kas atrod Ukrainas karavīru telefona numurus un viņu radiniekiem saka dažādas preteklības. Bet mēs viņus apglabājām, uzlikām krustus uz kapiem."
"Kad es atgriezos no kara, bailes palika. Pēc tam bija psiholoģiskas problēmas. Vispirms es staigāju apkārt pa pilsētu, pastāvīgi meklēju vietu, kur patverties, ja nu kaut kas notiek.
Vairs nerunāju ar draugiem no frontes, jo saņemu tikai sliktas ziņas, ka kritis tas un tas cilvēks. Nesen to vairs nevarēju izturēt un šausmīgi piedzēros. Dzēru trīs dienas, tiku atlaists no darba.
"Ejiet mežā" man par brīvu nodrošināja psihologa konsultācijas, pēc tam kļuva vieglāk. Esmu ar to ticis galā, jo gribēju pieredzēt karu, tāpēc nav jēgas raudāt.
Protams, karā nekādā gadījumā negribētu atgriezties."