2024. gada kukainis – lielacu kamene

Par gada kukaini 25 gadu laikā LEB daudzinājusi daudzas vērtīgas sugas un pat dzimtas - gan retas, gan bieži sastopamas. Pirmo reizi šīs akcijas vēsturē par gada kukaini kļuva bite (Anthophila).

Kamenes ir medus bišu (Apidae) dzimtas pārstāves. Kā norāda LEB, lai gan latvietis bites domā pazīstam, daudzi ir pārsteigti, uzzinot, ka Latvijā ir aptuveni 300 dažādu bišu sugu no sešām dažādām dzimtām. Interesi un izbrīnu varot raisīt arī fakts, ka lielākā daļa no bitēm nemaz nedzīvo medusbitei raksturīgo dzīvesveidu, bet gan ir zemē alas rokošas vientuļnieces.

Lielacu kamene ir kļuvusi par gada kukaini gan tāpēc, ka tā Latvijā un Eiropā ir aizsargājama suga, gan tāpēc, ka simbolizē visu apputeksnētāju apdraudēto stāvokli, ko ietekmē zemes izmantošanas intensifikācija un kukaiņiem piemēroto dzīvotņu un barošanās platību samazināšanās.

Lielacu kamene ir īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, kā arī Latvijas Sarkanajā grāmatā iekļauta kameņu suga. Kamene ir ar viscaur melnu apmatojumu, izņemot pēdējos vēdera posmus - "aste" tai ir rūsgana. Pēc izskata tā ir līdzīga trim citām samērā plaši izplatītām sugām: akmeņu kamenei Bombus lapidarius, zāles kamenei Bombus ruderarius un akmeņu parazītkamenei Bombus rupestris.

Visuzkrītošākā vizuālā iezīme, kas raksturo lielacu kameni un latviešu valodā piešķir tai zīmīgo nosaukumu, ir netipiski lielas, gandrīz vai komiski izspīlētas acis šīs sugas tēviņiem. Proporcionāli pret nelielo kukaiņa ķermeni tēviņa acis izskatās kā melones. Tiek lēsts, ka šāda īpatnība, iespējams, piešķir kameņu tēviņiem priekšrocības pārošanās laikā. Tēviņu un strādnieču kameņu garums ir 13-16 milimetri (mm), bet karalienes ir lielākas - 17-19 mm garas.

Apaugļotas karalienes pārziemo un, sākot ar maija vidu, sāk izlidojumus: barojas, būvē ligzdu un dēj olas. No olām attīstās strādnieki. Suga ir univoltīna: vasaras gaitā attīstās viena jaunā paaudze. Jūlijā dabā ir sastopamas jaunās karalienes un tēviņi, kuri pārojas. Rudenī jaunās apaugļotās karalienes uzmeklē ziemošanas paslēptuves, bet tēviņi, vecās karalienes un strādnieki izmirst.

LEB informē, ka lielacu kamenes ir sastopamas Eirāzijā ar sugas areāla centru Centrāleiropā, kur arī ir vislabāk izpētītas, taču šīs kamenes ir retas visā areālā. To populācijas kopš pagājušā gadsimta vidus ir sarukušas. Vēl daudz būtu izzināma par šo kameņu dzīvotnēm un barošanos, tomēr ir zināms, ka pārsvarā šī suga apdzīvo atklāta tipa biotopus, lielākoties sausus vai vidēji mitrus zālājus (mezokserofītiskus un mezofītiskus). Retumis ligzdas var būt izveidotas mežainās vietās, piemēram, sausu priežu mežu laucēs.

Ligzdas šīs kamenes pārsvarā veido uz zemes, piemēram, sausās zāles kumšķos. Ligzdas var būt veidotas arī pamestās mazo grauzēju un kurmju alās pazemē. Suga kopumā ir polilektiska, tas ir, ziedputekšņus vāc no dažādu augu ziediem, lai gan daži pētnieki novērojuši šo kameņu īpašu piekrišanu dažādiem dadžiem un tauriņziežiem.

Kukaiņu pētnieki zina, ka Latvijas teritorijā šī suga joprojām dzīvo. Daži indivīdi pēdējos gados ir sastapti gan pētījumos, gan vienkāršos novērojumos. Tomēr ļoti daudz vēl būtu iespējams izzināt par sugas izplatību un dzīvotņu un barošanās iespējām Latvijā. Turklāt šai sugai Ministru kabineta noteikumi paredz mikroliegumu izveidi.

Portālā "Dabasdati.lv" ir atrodami vien divi šīs sugas novērojumi, un LEB cer, ka "Gada kukaiņa" akcijas rezultātā tiem pievienosies jauni. Biedrība uzsver, ka šādi novērojumi ir ļoti vērtīgi. Pavasarī, kad kamenes būs pārziemojušas un sāks izlidojumus, LEB aicinās rūpīgāk pievērsties novērojumiem dabā un iepazīt šo sugu tuvāk.