Kā patiesībā ir būt "otrās" sievietes lomā? Kāda pieredze attiecībās ar precētu vīrieti

“Es nepazīstu viņa sievu un neesmu viņai neko parādā,” portālam “Metro.co.uk” norādīja Džūlsa.

Sieviete apzinās, ko par viņu nodomātu ģimene un draugi, ja kādreiz uzzinātu par ilgstošo romānu – viņa tiktu saukta par ģimenes izpostītāju, bezsirdīgu un nežēlīgu.

Tomēr Džūlsa uzskata, ka romānam ir nepieciešami divi cilvēki.

Kad runa ir par neuzticību, sievietes tiek peltas bargāk nekā vīrieši, liecina pētījumi. Esot noskaidrots, ka sievietes, uzzinot, ka viņu partneris ir bijis neuzticīgs, vaino “otru sievieti”, savukārt vīrieši pie savas neuzticības vaino krāptās sievas.

Džūlsai gan nav kauns par savu tā dēvētās otrās sievietes lomu, neskatoties uz to, ko sabiedrība par viņu varētu padomāt.

Pirmo reizi viņa ar Marku (vārds mainīts), precētu kolēģi, sāka satikties 20 gadu vecumā. Pāris beidza tikties, kad Džūlsa apprecējās, dzemdēja un audzināja bērnus, taču pēc šķiršanās viņa atjaunoja sakaru ar Marku, kurš joprojām ir kopā ar savu sievu.

“Mēs oficiāli atkal esam kopā apmēram gadu, un es viņu satieku reizi nedēļā. Kādreiz es biju ļoti greizsirdīga uz viņa sievu, bet tagad jau mazāk. Viņi ir kopā tikai naudas dēļ un dzīvo katrs savu dzīvi,” skaidroja sieviete.

Džūlsa atzina, ka ir iemīlējusies Markā, kas arī negatīvi ietekmē viņas garīgo veselību.

“Nedēļas nogalēs ir grūti, jo viņš man mazāk sūta ziņas. Es zinu, ka tas ir laiks ar viņa ģimeni, bet man ir grūti. Domāju, ka esmu apsēsta – pārāk bieži pārbaudu savu tālruni un noskumstu, ja  viņš nav atsūtījis ziņu.

Zinu, ka varētu viņu pamest un nodibināt nesarežģītas attiecības ar kādu, kas ir brīvs, taču to ir vieglāk pateikt nekā izdarīt. Nav zāļu pret iemīlēšanos – to zina visi.” 

Arī abu nākotne esot neskaidra. “Cenšos pārāk daudz nedomāt uz priekšu. Gribu izbaudīt mirkli. Kad esam kopā, ir jauki un jautri, bet nedomāju, ka viņš kādreiz pametīs sievu. Tas man traucē, bet,

reāli domājot, es nezinu, vai tiešām gribētu, lai viņš viņai pasaka patiesību. Man patīk tas, ka mūsu attiecības ir bez tādiem reālās pasaules sarežģījumiem kā rēķinu apmaksa vai izmētātas zeķes.”

Šī iemesla dēļ viņu attiecības tiek turētas noslēpumā. “Tikai daži mani ļoti tuvi draugi zina par Marku, un tas ir tāpēc, lai es sevi pasargātu tikpat daudz kā viņu. Sievietes, bez šaubām, tiek kritizētas bargāk, kad runa ir neuzticību, un tas ir tik negodīgi!

Ja viņam mājās viss būtu labi, viņš nebūtu kopā ar mani. Tā nav mana vaina vai problēma.”

Ka tādos gadījumos pret sievietēm izturas netaisnīgi, piekrīt arī Rietumanglijas universitātes vecākais socioloģijas pasniedzējs Finns Makijs, norādot, ka tas sasaucas ar patriarhātu.

“Vēsturiski un tradicionāli sievas bija vīru likumīgais īpašums. Tādēļ sieviešu ārplaulības sakari tika uzskatīti par apvainojumu vīrietim un apvainojumu viņa varai pār sievieti. Mums ir ieskaidrots, ka vīrieši pēc būtības ir krāpēji, jo viņi esot bioloģiski motivēti apaugļot iespējami vairāk sieviešu, turpretim sievietes it kā esot mājsaimnieces, kuras vienkārši vēlas palikt mājās un audzināt bērnus bez jebkādām citām interesēm. Vīriešiem daudz seksa tiek uzskatīts par vīrišķības stimulu.

Tāpēc vīrieši, kuriem ir daudz romānu vai daudz seksuālu attiecību, netiek stigmatizēti, jo tiek uzskatīti par brīvajiem aģentiem, kuri ir seksuālas būtnes un ar savu seksualitāti var rīkoties, kā vien vēlas.

Taču tiek gaidīts, ka sievietes piederēs tikai vienam vīrietim un būs viņa kontrolē. Sievietēm viņu seksualitāte nepieder – tā pieder viņu vīrietim,” skaidroja profesors.