Pētījums: pusaudžu agresiju nevar mazināt ar jauniem soda mēriem

Kopumā tika intervēti 10 pusaudži vecumā no 14 līdz 15 gadiem, kuriem ir bijušas agresīvas uzvedības epizodes skolā vai nu pret vienaudžiem, vai skolotājiem, kā arī 10 pusaudžu vecāki un 10 pedagogi. Intervijās tika uzdoti jautājumi par pusaudžu interesēm, pieredzi skolā, attiecībām ar vienaudžiem, skolotājiem, vecākiem, kā arī agresijas izpausmēm skolā, atbalstu, kuru saņem visi iesaistītie, kā arī vīziju par to, kas būtu nepieciešams, lai agresīvo uzvedību skolā novērstu.

Konkrētās agresīvās uzvedības epizodes skolas vidē lielākoties izraisījusi netaisnības sajūta saskarsmē ar vienaudžiem vai skolotājiem, liecina intervijas. Bieži agresija bijusi kā aizsargmehānisms pret, kā to skaidro paši pusaudži - "kaitināšanu" vai "apsaukāšanu" no vienaudžiem. "Mani apsaukāja, apmētāja. Un tad pretī izpaudās mana agresija, un es nekur neiederējos," intervijas laikā dalījās viens no pusaudžiem.

Intervijās atklājies arī tas, ka zēni agresijas pielietošanu konfliktsituācijās pamato ar "vīrišķību", nevēlēšanos "izskatīties pēc memmesdēliņiem" un tamlīdzīgiem uzskatiem. Kā atzina viens no zēniem: "Mēs esam puiši, mēs nemākam savādāk. Mēs pastāvam paši par sevi, negribam izskatīties pēc memmes dēliņiem - mums tas būs apkaunojums aiziet pasūdzēties kādam par to, ka man iespļāva."

Ņemot vērā, ka vairumam intervēto pusaudžu ir mācīšanās grūtības un nepieciešama individuālāka pieeja mācību vielas apguvē, vērā ņemama loma ir attiecībām ar pedagogiem un skolotāju attieksmei. Jautājumos par attiecībām ar skolotājiem lielākā daļa intervēto pedagogus vērtēja kā lielākoties pretīmnākošus, mierīgus un saprotošus, tomēr trīs intervētie pusaudži pauda, ka saskārušies ar vienaldzīgiem vai agresīviem pedagogiem - kuri ņirgājas un vienā gadījumā pat fiziski aizskarot skolēnus. "Ir skolotāji, kuri "nes savas problēmas uz darbu. Viņiem ir slikts garīgais un to izgāž uz jauniešiem," sprieda viens no pētījuma respondentiem.

Aptuveni 30% intervēto kā traucējošu raksturo arī skolas vidi - trokšņošanu, uzmanību novērsošus apstākļus un tamlīdzīgi.

Visspilgtāk intervijās izcēlies pusaudžu ar agresību uzvedību raksturojums par attiecībām ģimenē. To, ka ģimenē piedzīvota fiziska vardarbība, atzina četri intervētie pusaudži.

"[Mamma] nekad neuzklausīja. Katrs kautiņš vai strīds skolā… Ja mammai piezvanīja un pasauca uz skolu, viņa pat neklausījās, visur es biju vainīgs, vienmēr. Bija arī "fiziskā audzināšana", sišana no mammas un patēva," intervijā atzina viens no pusaudžiem.

"Gribas satikties ar tēti, bet nevar, jo, kad biju mazs, mani sita. Kad slikti uzvedos, sita ar siksnu. Biju nonācis krīzes centrā viņa dēļ. Man nav tēta numura - gribas pievanīt, bet nevaru," stāstīja cits intervētais skolēns, kuram skolā bijušas agresīvas uzvedības epizodes.

Tikai trīs respondenti norādīja, ka attiecības ģimenē esot labas. Savukārt vēl trīs no desmit intervētajiem skolēniem nemaz nedzīvo kopā ar vecākiem, bet viens intervijā skaidroja, ka vecāku mājās ierodas tikai pārnakšņot, kad visi citi jau aizmiguši, jo nevēlas ar viņiem komunicēt. Deviņi no desmit skolotājiem pauda, ka tieši ģimenes apstākļi vainojami pie pusaudža agresīvās uzvedības.

Pievēršoties jautājumiem par problēmu risināšanas un stresa pārvarēšanas metodēm, pētījumā atklājās, ka astoņi no desmit pusaudžiem, saskaroties ar grūtībām, nevienam nelūdz palīdzību. Vairums cenšas nomierināties vai problēmu pārdomāt vienatnē. Kā pauda viens no pusaudžiem: "Es nekad nestāstu. Tās ir manas problēmas ir manas problēmas. Tas, ko es daru, tas ir man. Es nevienam nestāstu."

Līdzcilvēku reakcija agresijas epizodēs gan ir ļoti dažāda. Divi pusaudži norādīja, ka vienaudži agresiju atbalstījuši, bet vairāki liecināja par apkārtējo vienaldzību. Vienaldzība novērota arī pieaugušo vidū, bet gadījumi, kad iesaistījušies sociālie pedagogi, psihologi vai skolas vadība, vērtēti dažādi. Daži pusaudži pieaugušo iesaisti vērtējuši kā bezjēdzīgu, bet vairāki atzinīgi novērtēja iespēju emociju sakāpinājuma situācijā aiziet aprunāties ar sociālo pedagogu vai saņemt atbalstu ārpus skolas.

Pozitīva pieredze piedzīvota atbalsta centros, kuros tiek vadītas gan individuālas, gan grupu nodarbības saskarsmes uzlabošanai. Vairāki intervētie uzsvēruši, ka būtu noderīgi arī skolas vidē mācīt spriedzes un stresa vadīšanas tehnikas, piemēram, dziļās elpošanas metodes. Vecāki un pedagogi apliecināja arī pieprasījumu pēc psiholoģiskās palīdzības un citiem atbalsta resursiem.

Bite secinājusi, ka agresīvās uzvedības cēloņus var izdalīt vairākos faktoros - paša bērna faktori jeb, piemēram, emociju regulācijas grūtības, mācību grūtības, komunikācijas problēmas, empātijas trūkums un citas, vides faktori jeb atbalsta trūkums mācību grūtību novēršanai, sensorā pārslodze, psiholoģiska un sociāla atbalsta nepieejamība, skolas un ģimenes sadarbības trūkums.

Tāpat agresīvas uzvedības cēloņi var būt attiecību grūtības ar skolotājiem - pārpratumi, konflikti, savstarpējas izpratnes trūkums, skolotāju pārslodze, kā arī attiecības ģimenē - konflikti, vardarbība, atkarību izraisošu vielu lietošana, vecāku audzināšanas problēmas, vecāku izdegšana.

Savukārt situācijas uzlabošanai nepieciešamas paplašinātas iespējas pusaudžiem mācību grūtību novēršanai, emociju regulācijas prasmju pilnveidošana, sociālo prasmju un problēmu risināšanas prasmju pilnveidošana, vecāku kompetences veicināšana un audzināšanas prasmju pilnveidošana, skolotāju kompetences veicināšana, pozitīvu skolotāju-skolēnu attiecību veicināšana, efektīvas uzraudzības un disciplinēšanas stratēģijas.

Tāpat secināts, ka nepieciešama atbalsta personāla palielināšana, skolotāju slodzes sabalansēšana, skolas un ģimenes sadarbības veicināšana, profesionālas palīdzības sistēmas uzlabošana ārpus skolas, lielākas iespējas ārpusskolas nodarbībām un brīvā laika pavadīšanai.

Pētījums īstenots Sabiedrības integrācijas fonda līdzfinansēta projekta "Sociālās atstumtības riskam pakļauto jauniešu (skolēnu ar uzvedības problēmām) interešu aizstāvība, veidojot valsts atbalsta sistēmu" ietvaros, ko īstenot Bērnu slimnīcas fonds.

Projekta mērķis ir sniegt informatīvi izglītojošu atbalstu un interešu aizstāvību bērniem ar uzvedības grūtībām, tai skaitā pirmsskolas vecuma bērniem, kā arī, sadarbībā ar nozares profesionāļiem un lēmumpieņēmējiem, izstrādāt "Iekļaujošas izglītības Atbalsta plānu 2024. - 2028.gadam bērniem ar uzvedības grūtībām skolu vidē", kas vērsts uz bērnu ar uzvedības problēmām sekmīgu iekļaušanu izglītības apguves procesā, nepieciešamo atbalsta pakalpojumu iekļaušanu valsts apmaksātā atbalsta sistēmā.

Bērnu slimnīcas fonds projekta robežās ari prezentē pētījuma rezultātus arī atbildīgajām valsts iestādēm, pedagogiem un pusaudžu atbalsta speciālistiem, rīkojot tiešsaistes domnīcas un diskusijas. Papildus kvalitatīvā pētījuma publicēšanai un diskusiju rīkošanai, paredzēta arī analītiskā pētījuma veikšana par citu valstu praksi (pieredzi) ar bērniem ar uzvedības grūtībām gan izglītības sistēmā, gan pētot labās prakses piemērus starpinstitucionālai sadarbībai, raidierakstu cikla "Bērni ar uzvedības grūtībām izglītības sistēmā" veidošana. Tāpat paredzēta "Iekļaujošas izglītības atbalsta plāns 2024. - 2028.gadam bērniem ar uzvedības grūtībām skolu vidē" sagatavošana un prezentēšana atbildīgajām valsts iestādēm, informatīvi izglītojošu atbalsta materiālu veidošana un publicēšana internetā.

Projekta rezultātā tiks veicināta sabiedrības izpratne par bērnu ar uzvedības grūtībām izglītības sistēmā izaicinājumiem un iekļaujošu attieksmi demokrātiskā sabiedrībā. Vēl projektā tiks nodrošināta sabiedrības interešu aizstāvība konkrētā sociālā jomā, ar mērķi stiprināt Satversmē noteiktās demokrātiskās vērtības, un izstrādāts "Iekļaujošas izglītības Atbalsta plāns 2024. - 2028.gadam bērniem ar uzvedības grūtībām skolu vidē".

Projekts tiek īstenots līdz 2024.gada 31.oktobrim.