/nginx/o/2021/12/01/14234127t1h89a6.jpg)
Aleksim ir 14 gadi, viņš mācās Penkules pamatskolā un vēlas kļūt par aktieri. Viņam ļoti patīk iemiesoties dažādos filmu varoņu tēlos, kostīmus un aksesuārus tam viņš atrod tēta istabā.
Aleksim, tāpat kā viņa tētim Aleksandram, ir ahondroplāzija – ģenētiska slimība ar kavētu skrimšļu pārveidošanos par kauliem. Viņi abi ir mazi augumā. Kaut arī Aleksis ir dzīvesprieka pilns, viņš ar skumjām atceras savu skolas gaitu sākumu. Tas bija laiks, kad viņš sāka apzināties, ka atšķiras no citiem bērniem.
Bērnudārzā visi bija maziņi, un par sava auguma izmēru tad Aleksis pat neaizdomājās. Sākot skolas gaitas, viss bija savādāk. "Protams, visiem skolā bija šoks par mani, bet tagad ir pieraduši un ir labi," atklāj Aleksis.
"Skolā sapratu, ka ar mani nav tā, kā visiem citiem. Bija briesmīga sajūta, daudz raudāju, daudz tiku apsaukāts. Par punduri un liliputu. Arī šobrīd tas notiek, bet es to ignorēju. Tagad ir vairāk apsaukāšana kā joks, kuru es ignorēju. Esmu dzīvespriecīgs, nav depresijas kā citiem mazajiem cilvēciņiem."
Savu nākotni Aleksis gribētu saistīt ar filmu aktiera arodu. Kopā ar mammu un tēti viņš piedalās arī Penkules Dailes amatierteātra izrādēs. Tētim Aleksandram ir daudz lielāka aktiera pieredze – viņš ir bijis aktieris Jaunajā Rīgas teātrī, Dailes un citos teātros un arī filmās. Viņš ir pieprasīts animators dažādos masu pasākumos, tāpēc viņa istabas skapjos Aleksis var atrast plašu apģērbu un aksesuāru kolekciju, kuru izmantot savos pārtapšanas procesos.
/nginx/o/2023/12/21/15794274t1h6138.png)
/nginx/o/2023/07/06/15438095t1ha7c9.jpg)