"Es esmu ļoti skumja un arī nikna." Mirušā dzejnieka Andra Ogriņa bijušās sievas Andas stāsts

"Es esmu ļoti skumja un - arī nikna, tāpēc vēlos pateikt patiesību, jo...

Andris ir miris. Un nevēlos, lai apkārt ceļo dažādas spekulācijas par to, kas tad īsti notika.

Iespējams, daži no jums nezina, ka kopš pavasara nedzīvojām kopā un jūnijā šķīrām laulību. Andris nopirka sev dzīvokli Sarkandaugavā, izremontēja un iekārtoja to, atrada jaunu darbu, un varēja sākties jauna dzīve. Varēja. Viņš man teica: "Andiņ, es visu daru jaunu."

Savukārt daudzi no jums noteikti zina, ka Andrim bija nosliece pārmēru lietot benzodiazepīnus. Arī kopā ar alkoholu. Šis arī bija mūsu šķiršanās iemesls, bet es turpināju interesēties par viņu, mums bija labas attiecības, atbalstīju un cerēju, ka viss tomēr būs labi.

Bet. Andris ne tikai bija atradis ārstu, kurš viņam izrakstīja 3 pakas klonazepāma uzreiz, bet - arī atklājis "Telegram" kanālus, kuros - kā noteikti arī daudzi no jums zina - var nopirkt visu no leksotanila līdz kokaīnam. Viņš periodiem šovasar un rudenī intensīvi lietoja vielas, un starplaiki starp šiem periodiem kļuva arvien īsāki. Kā beidzās pēdējā epizode, ir zināms.

Ar draudzeni bijām uzzinājušas, ka Ģintermuižā ir laba narkoloģijas nodaļa. Es pirms nedēļas, pusotras viņu satiku un mēģināju pierunāt ārstēties tur. Andris smējās, jo - viņam ir dzīvoklis, darbs, un - viņš neko NELIETO. "Es nelietoju, es neko nelietoju, tās ir tavas iedomas. Protams, neko nelietoju, Andiņ." Tikmēr redzēju, ka viņš teju nepārtraukti "Telegramā" ir onlainā.

Vakar, kad glābēji caur logu tika iekšā viņa 3. stāva dzīvoklī, atslēdza durvis un arī mēs ar mediķiem tur iekļuvām, uz žurnāla "Strāva" pēdējā numura baltā vāka arīdzan atradām pierakstītus daudzus kodus - segvārdi, niki, kaut kādas skaitļu virtenītes. "Telegram" dīleru saziņas veids. Acīmredzot. Veids, kā piekļūt vielām.

Šorīt būs Tiesu medicīnas centra ekspertīzes slēdziens, nezinu, vai viņi veic arī kādas vielu analīzes vai tikai konstatē konkrēto nāves iemeslu, bet - es tiešām ļoti vēlētos, lai šis nelegāli legālais narkotiku tirgus reiz beidz pastāvēt! Vai tiešām par to nav jau gana runāts?

Man tuvs un mīļš cilvēks ir miris.

Kad visi - glābēji, mediķi, policija, morga darbinieki - bija prom, neviļus pacēlu uz virtuves letes otrādi apgāztu šķīvīti. Zem tā bija balts pulveris.

Andri, es tomēr gribētu ticēt, ka šī Tava nāve nav likumsakarīgs Tavas dzīves noslēgums. Mēs bijām laimīgi, Tu biji gaišs, arvien gaišāks, un tik bieži - priecīgs. Mums bija daudz kopēja. Tu man ierādīji, kā ar velosipēdu izbraukāt Rīgu, mēs gājām pastaigās, skatījāmies filmas un seriālus, ceļojām, lasījām grāmatas, klausījāmies mūziku, mums vienmēr bija, par ko runāt.

Es zinu - šī bija Tava atbildība, un tomēr...

Vielas mūsu sabiedrībā ir ļoti viegli pieejamas, un šī gan nav - nebija - Tava atbildība.

Dusi saldi, mīļo Susurēn."