BEZ SPRIEDZES ⟩ "Es gribu dzīvot normāli." Voldemārs par dzīvi ar bērnu cerebrālo trieku

"Salīdzinot ar 90. gadiem, noteikti ir par 60–70 procentiem labāk. Piemēram, 1991. gadā, kad es piedzimu, nebija nekā no tā, kas ir tagad, – ne atbilstošu trolejbusu, autobusu, ne tramvaju."

Viņš arī novērtē cilvēku iecietīgo attieksmi pret viņu un citiem cilvēkiem ar kustību traucējumiem, bet vienlaikus atzīst – reizēm cilvēki ir pārāk saudzīgi un gādīgi.

"Man nepatīk, ja ar mani tilinās un pārāk daudz apčubina. Ja pārāk daudz prasa palīdzēt un apčubina, tas arī nav labi. Ir bijuši arī tādi gadījumi, kad šķiet, ka jau žēlo mani. Man nepatīk tas. Bet no otras puses, tāda attieksme ir labāka nekā tad, ja man pa muti dod cilvēki."

No nelāgiem brīžiem var mācīties

Lai gan Voldemārs ar dzīvi ir visnotaļ apmierināts un par kustību traucējumiem nesūdzas, tie ik pa laikam arī ir noveduši pie nepatīkamiem brīžiem.

"Man vienreiz viens krievu tautības cilvēks uz ielas iedeva pa muti pēc tam, kad es viņam nejauši ar ratiņkrēslu iebraucu kājās. Es vēl viņam atvainojos, bet viņš man skrēja pakaļ un iedeva pa muti."

Voldemārs gan par to daudz nepārdzīvo un uzskata, ka no tā var mācīties.

"Tā man bija mācība, ka ratiņkrēslā nevar braukt kā rallija automašīnā. Man tomēr arī ir jāskatās apkārt un jābrauc uzmanīgāk, jo citādi var gadīties nelāgi. Ir ļoti nepatīkami, ja ar ratiņkrēslu iebrauc kājās."

Tāpat Voldemārs sapratis, ka svešās vietās nedrīkst braukt izklaidīgi.

"Vienreiz es Bolderājā, skatoties uz nobrauktuvēm, nobraucu no trotuāra un apgāzos uz brauktuves. Labi, ka neviena mašīna nenāca, bet tā arī bija mācība, ka ceļš ir padziļinātāk jāpēta. Ņemot vērā, ka man ir arī redzes traucējumi, man svešās vietās jāpārvietojas vēl uzmanīgāk."

Citiem jābūt pašapzinīgiem un atvērtiem

Voldemārs citiem cilvēkiem ar kustību traucējumiem ikdienā iesaka būt pašapzinīgiem.

"Ja būsi pašapzinīgs, tad tu varēsi arī uzdrošināties darīt to, ko es. Tāpat iesaku [cilvēkiem ar kustību traucējumiem] biežāk iet ielās, runāt par savām slimībām. Ja runāsi, tad cilvēki arī vairāk gribēs palīdzēt. Tāpat jābūt smaidīgiem, atvērtiem. Un nevis burkšķēt par visu, bet gan veicināt diskusiju ar ieteikumiem."

"Es gribu dzīvot pēc iespējas normālāku dzīvi, tāpēc ar savām darbībām aicinu to darīt arī citus."