Olenai Ščerbakai karš iesākās ar vecākā dēla vārdiem: "Mammu, man bail!" Dēls caur atvērto logu bija dzirdējis pirmo raķeti, kas pārlidoja viņu mājai.
Olena ir piecu bērnu mamma. Ar četriem no viņiem Olena tagad dzīvo mazā lauku ciematiņā Latvijā. Sākumā ar visiem pieciem, bet nu jau kādu laiku vecākais dēls ir atgriezies Ukrainā.
Pirms bēgšanas no Ukrainas Olenai bija jāpieņem smags lēmums – bēgot glābt bērnus, bet bez jebkāda atbalsta Ukrainā atstāt savus vecākus.
Kad Latvijā viņa redzēja bērnus spēlējamies, lēkājam pa batutu un priecājamies, Olena saprata, ka izlēmusi pareizi. Dzīve turpinās, bērniem ir jāaug, jāmācās, jādzīvo. "Kā viņi izaugtu tur? Pagrabos bailēs un nomāktībā? Baidoties, ka atlidos raķete un nogalinās viņus?"
Olenai patīk Latvijas klusums, brīnišķīgā daba. Kaimiņi mazajā miestā pret iebraucējiem izturas ar sapratni, palīdz ar kartupeļiem, sīpoliem, pienu. Labi cilvēki Olenai ar bērniem ir piešķīruši pat veselu māju. Viss ir – trauki, katli, gultas. Olena saprot, ka ne visiem ir tā paveicies; ir ģimenes, kurām šeit atbraukušām nebija nekā.
Kara pirmajās dienās viņai zvanīja bērnības draudzene, kas ir pārvākusies uz dzīvi Maskavā un dzīvo kopā ar Krievijas Federālā drošības dienesta darbinieku. "Ļena, tās būs tikai trīs dienas. Es dzīvoju kopā ar FDD darbinieku. Jums ir jāpaciešas tikai trīs dienas. Nekur neejiet, nevienu nelaidiet kāpņutelpā."