Sieviete, kura visu mūžu nodzīvojusi viena, atklāti par mītiem un vientuļnieka dzīves priekšrocībām

Bellas stāsts:

Man šogad apritēja 70 gadi, un es esmu ļoti pateicīga, ka man ir izdevies realizēt to, ko daudzi uzskatīja par neaptveramu – es visu mūžu esmu bijusi viena. Un, jo vecāka es kļūstu, jo mana vientuļnieces dzīve kļūst labāka.

Pieaugot es nezināju, ka pastāv tāda lieta kā izvēlēties būt vienai un laimīgai.

Es zināju, kam cilvēki tic – ka neviens īsti nevēlas būt viens vai vismaz ne uz ilgu laiku. Un, ja viņi patiešām paliek vieni, novecojot kļūst arvien skumjāki un vientuļāki.

Tagad es zinu labāk. Kā socioloģe esmu pavadījusi gadu desmitus, pētot vientuļniekus, rūpīgi pārbaudot citu pētījumus un veicot savējos. Esmu iepazinusi cilvēkus, kurus saucu par “vientuļniekiem sirdī” – un esmu viena no viņiem -, kurus ļoti piesaista neprecēto dzīve. Mums tas ir visdziļāk piepildošais veids, kā dzīvot.

Es atklāju, ka mēs, kas sirdī esam vientuļnieki, tikai plaukstam, jo esam vieni. Tiem, kuri nevēlas pakārtot savu dzīvi ap romantisko partneri, ir lielas priekšrocības. Viena no mūsu piepildījuma atslēgām ir mūsu brīvība, mīlestība pret vienatni un atvērtā pieeja draugiem, ģimenei, intimitātei un mīlestībai. Mēs izmantojam savu brīvību, lai mācītos, augtu un radītu psiholoģiski bagātu dzīvi ar jaunām pieredzēm un svaigām perspektīvām.

Mums patīk būt noteicējiem, neatkarīgi no tā, vai tas nozīmē kontrolēt savu naudu un to, kā to tērējam, iekārtot mājokļus, kas ir mūsu svētvietas, veidot mūsu pašu svētku tradīcijas vai pilnībā pašiem lemt par to, kad ejam gulēt, ko ēdam, kādus seriālus skatāmies un vai tualetes poda vāks ir pacelts vai nolaists.

Cilvēki, kas sirdī ir vientuļnieki, biežāk ir tie, kas izvēlas jēgpilnu darbu, nevis vienkārši ienesīgu darbu.

Es strādāju gandrīz katru dienu, pat tagad, kad esmu pensijā. Es zinu, ko citi domā par tādiem vientuļniekiem kā es, kuriem patīk mūsu darbs, – ka mēs esot precējušies ar savu darbu, un tas nav labi, jo darbs mūs nemīlēs. Bet es loloju savu prāta dzīvi. Un, lai gan lielu daļu sava darba daru vientulībā, šis darbs ir arī iesējis sēklas komūnas izveidē.

Mana darba dēļ es iepazīstu cilvēkus, kuri ir vieni paši un citkārt man būtu svešinieki. Vietnē “Facebook” es izveidoju no attiecībām brīvo cilvēku kopienu, kurā mēs svinam savu neprecēto dzīvi un apspriežam gandrīz visus dzīves aspektus, izņemot tos, par kuriem citi cilvēki domā, ka vientuļnieki ir apsēsti, – iepazīšanos un mēģinājumus rast attiecības.

Cilvēki, kuri dzīvo pārī, var baudīt daudzas no tām pašām brīvībām, ko izmanto vientuļnieki, taču šķiet, ka brīvībai viņu dzīvē nav tāda pati galvenā vieta kā cilvēkiem bez attiecībām. Pētījumā, kurā piedalījās vairāk nekā 200 tūkstoši cilvēku no vairāk nekā 30 Eiropas valstīm, gan precēti, gan neprecēti pieaugušie teica, ka viņiem ir svarīgas tādas individuālas vērtības kā brīvība, radošums un jaunu lietu izmēģināšana.

Man ir bijusi liela laime visu savu pieaugušo dzīvi dzīvot vienatnē. Es daudz laika pavadu viena, un man reti ir garlaicīgi. Es daru visu iespējamo, kad esmu pilnīgi viena, un neviens cits nezog manu uzmanību.

Kad zinātnieki pievērš uzmanību vientuļnieku psiholoģijai, viņi atklāj, ka tiem, kas to izvēlas un novērtē, tas var nākt par labu radošumam, garīgumam un pārdomām.

Patiesībā cilvēki, kuri nevelta tik daudz laika sev, cik vēlētos, ir saspringti, skumji un neapmierināti.

Mūsu vientuļnieku komforts ļāva mums viegli izdzīvot Covid-19 pandēmiju, un tas mums noder arī turpmākajā dzīvē.

Tomēr lielākajai daļai no mums, vientuļniekiem, patīk arī socializēšanās. Salīdzinot ar precētiem cilvēkiem, mēs biežāk runājam ar draugiem un kaimiņiem, kā arī uzturam kontaktus ar tuviniekiem. Mēs zinām, ka mīlestība ir lieliska, liela emocija, kas ietver daudz vairāk nekā tikai romantisku mīlestību.

Mēs novērtējam iespēju iekļaut mūsu dzīvēs tik daudz vai maz cilvēku, cik paši vēlamies, bez bažām, ka romantiskie partneri varētu vēlēties vairāk laika vai uzmanības sev.

Man varēja paveikties daudz mazāk, es varēju dzīvot laikā un vietā, kur izredzes palikt vienai uz mūžu skaitās biedējošas. Varbūt man būtu bijis gandrīz neiespējami sevi finansiāli uzturēt bez dzīvesbiedra. Varbūt attieksme pret vientuļajiem cilvēkiem būtu bijusi vēl noniecinošāka nekā tagad.

Tas būtu bijis pamatīgs zaudējums. Tādiem cilvēkiem kā es risks ir nevis tas, ko mēs palaidīsim garām, ja nestāsimies romantiskās attiecībās, bet gan tas, ko mēs palaidīsim garām, ja to darīsim. Mēs palaistu garām iespēju dzīvot savu jēgpilnāko, pilnvērtīgāko un psiholoģiski bagātāko dzīvi, dzīvojot kāda cita dzīves versiju, nevis savējo. Mēs nevarētu būt tādi, kādi esam patiesībā.