BEZ SPRIEDZES ⟩ "Sapratu, ka nevarēšu to vienmēr kontrolēt." Katrīna par dzīvi ar Tureta sindromu

Katrīnai tiki sevišķi izteikti izpaužas stresainās situācijās – piemēram, kad skolā gaidāms kāds pārbaudes darbs. Pēc tā uzrakstīšanas diena turpinās ierastajā ritmā.

Vislabākās zāles – rotaļas un mājdzīvnieki

Gadu gaitā Katrīnai diagnozes simptomus ir izdevies savaldīt – lielākoties ar improvizētām metodēm un sevis izziņas ceļā.

"Es lietoju zāles, bet tas neko daudz nepalīdzēja. Galvenokārt dabūju blakusefektus. Lielākoties pati savā ceļā esmu tikusi līdz šim punktam. Cenšos sadzīvot ar "parastiem" cilvēkiem."

"Pagāja labs laiks, līdz sapratu, ka to nevarēšu visu laiku kontrolēt. Vienkārši – ui, notika, "satīrīšu", iešu tālāk. Ar laiku jau sapratu, ka tie tiki ir vienkārši lietas, kas notiek fonā."

Katrīnai sevišķi palīdzējuši dažādi vingrinājumi un rotaļas ar mājdzīvniekiem.

"Es dažreiz aizmetu pildspalvu gaisā. Vienmēr, kad uzmetu, es uzdodu sev uzdevumu to  noķert. Tas strādā. Dažreiz gan sanāk aizmest līdz klases otram galam, un tad jāceļas kājās un jāiet pakaļ. Man patīk visādas bērnišķīgas rotaļas," stāsta meitene.

Suns Katrīnai ikdienā savā ziņā palīdz kā terapeits – saprot, kad kaut kas nav kārtībā, un dodas viņu nomierināt.

"Man liekas, ka suns jau sāk saprast, kad kaut kas nav labi un iznāk ārā. Es arī gāju pie kaimiņienes kaķi mīļot. Tie dzīvnieki man palīdzēja. Dažreiz paņemu kādu siera gabalu, desas gabalu, un tā kopā ar suni darām dažus trikus. Burzu un mīļoju arī, pamētāju bumbu. Man galvenokārt patīk paijāt spalvu, tas palīdz nomierināties. Tāpat arī ar kaķiem."

Par spīti tam, ka tikus meitenei ir izdevies lielā mērā savaldīt, tie tāpat ik pa brīdim izpaužas pastiprināti – rodas tā saucamie tiku uzbrukumi.

"Tajos brīžos sēžu un neko nedaru, bet tiki tikai nāk un nāk. Man dažreiz roka saslēdzas dūrē un es nevaru parakstīt, man vajag aiziet pie māsiņas, vai viņa var palīdzēt. Dažreiz arī pa kaut ko uzsitu, tāpēc pēc tam izeju ārā no klases, lai pārējie var kaut cik pamācīties."

"Ko tu dari?"

Lai gan klasesbiedri, skolotāji un citi līdzcilvēki ir pieraduši pie Katrīnas atšķirībām, ir arī daži, kas nav tik saprotoši.

"Skolā no cilvēkiem no citām klasēm esmu dzirdējusi nejaukus jautājumus – kāpēc tu tā, šitā dari? Neesam draugos. Viens cilvēks arī domāja, ka tas ir dēļ Covid-19 vakcīnas. Bija viena meitene, kas jautāja: ko tu dari, kāpēc izrādies? Es viņai pasaku, ka tas ir Tureta sindroms un to nekontrolēju. Viņa nodomāja, ka es kaut ko izgudroju."

Par spīti tam, ka cilvēki lielākoties ir saprotoši, Katrīna uzsver, ka tomēr daudziem vēl joprojām ir jāpaskaidro, kas ir Tureta sindroms.

"Es gan arī neesmu tik daudz staigājusi apkārt, lielākoties esmu stāstījusi tikai kādam klasesbiedram, tuviniekam vai jaunam draugam. Uz ielas neviens nav pienācis un pajautājis, kas tas ir."

"Lielākoties visi draugi un paziņas ir sapratuši, ka tā ir daļa no manis. Saprot, ka nekas tik drīz nemainīsies, bet ar laiku jau mainīsies."