No "Kā mēs tiksim galā?!" līdz laimes asarām. Saruna ar Vidzemes slimnīcā dzimušo trīnīšu mammu

Ģimene dzīvo Balvu novadā un audzina arī piecus gadus vecu meitiņu Aleksu. Vaicāta, kādas bija sajūtas, uzzinot, ka pāris kļūs par vecākiem vēl trim bērniem, Ilze stāsta:

"Trīnīši mūsu ģimenēs ir pirmo reizi, savukārt manos radurakstos ir pāris pāri ar dvīnīšiem. Šoks, protams, bija vārdiem neaprakstāms, tas bija ļoti negaidīti... Emociju virpulis bija tiešām liels, sākot ar prieku un asarām un beidzot ar paniku un bailēm. Katru dienu nebeidzu jautāt sev: "Par kādiem nopelniem man ir tikusi šī laime?"

Kā šo skaisto ziņu par gaidāmajiem trīnīšiem uztvēra Ilzes vīrs un radi?

"Vīrs atradās Vācijā, un jaunumus paziņoju, zvanot pa telefonu. Sākumā neticēja, līdz parādīju izrakstu, un tad viņam bija šoks un panika, jo nezināja, kā būs tālāk, todien darba dienu līdz galam nevarēja nostrādāt, jo domas lidinājās pavisam citur. Visiem bija šoks, jo dvīnīšus mūsu ģimenēs varēja sagaidīt, taču trīnīšus gan ne, sākumā neviens īsti neticēja, kad stāstījām, ka būs trīs bērniņi.

Manam vīram un mammai pirmie vārdi, kas izšāvās, kad paziņoju priecīgo vēsti, bija: "Kā mēs tiksim galā?”

Sākotnēji vecākajai meitiņai netika teikts, ka vēderā aug trīs mazi brālīši, jo tad to zinātu "pilnīgi visi".

"Kad vēders bija vairāk pamanāms, tad arī pastāstījām, ka viņa būs vecākā māsa uzreiz trīs maziem brālīšiem.

Meita ar mani kopā gāja uz ultrasonogrāfiju, kur kopīgi uzzinājām, ka būs trīs brālīši. Viņa, protams, gaidīja arī māsiņu, bet, uzzinot, ka būs trīs puiši, skaļi iekliedzās kabinetā: “Ak nē, bet meitene nebūs?!"

Katru vizīti, braucot pie ārsta, tika uzdots jautājums: "Mammu, viss? Brālīši nāks laukā?"" atminas Ilze.

Nu jau četru bērnu māmiņa ilgi nav spējusi noticēt, ka vēderā patiešām ir trīs bērniņi. "Kad palika aktīvākas mazuļu kustības, reizēm noķēru šoku - kā tā var būt, ka jūtu kustības gandrīz pa visu vēderu? Un tad tikai atcerējos, ka šī ir pavisam citādāka grūtniecība, ka šajā reizē ir tikai normāli just kustības patiešām visur."

Ne mazums satraukumu sagādājušas arī dzemdības. "Pēc dzemdībām bija uztraukums, jo dēliņi bija intensīvajā terapijā un es biju dzemdību nodaļā, pie pirmās izdevības gājām ar vīru lejā apciemot puišus. Mierīgāk kļuva, kad sākām ar puišiem kopā dzīvoties vienā istabiņā."

Šobrīd Ilzes vīram Braenam ir atvaļinājums, lai pāris var sadalīt laiku trīnīšu aprūpē. "Izdodas pat atpūsties, man ir brīnišķīgs atbalsts - mans vīrs un mana ģimene, jo diemžēl vīra radi dzīvo diezgan tālu no mums. Mamma brīvdienās un vakaros pēc darba auklējas ar puišiem.

Tāpat šobrīd ar vīru strādājam divās maiņās - pa nakti ar puišiem pavadu laiku es, savukārt pa dienu vīrs pavada laiku ar puisēniem un es guļu," stāsta Ilze.

Divi no trīs brālīšiem ir identiskie dvīņi. "Taču viņi visi ir ļoti, ļoti līdzīgi. Tomēr ar visu to mums lieliski izdodas viņus atšķirt. Evanam ir hemangioma, un viņš pats par sevi ir lielāks un smagāks nekā pārējie brālīši. Neitanam austiņa ir kā mazam elfam, tāpēc mūsmājās mēs viņu saucam par mazo elfiņu, savukārt Stefans ir vismazākais no brālīšiem. Raksturs gan, vismaz šobrīd, puišiem ir pavisam atšķirīgs. Dvīņi ir daudz nemierīgāki, taču Neitans ir ļoti mierīgs. Stefans vienmēr smaida, turpretī Evans ir ļoti nopietns un reti uzdāvinās savu smaidiņu. Neitanam ir vissaldākais miedziņš."

Valdība 7. novembrī lēma piešķirt vienreizējo pabalstu 15 000 eiro apmērā Vidzemes slimnīcā piedzimušajiem trīnīšiem. Par gaidāmo atbalstu no valsts Ilze bija lasījusi, un tas viņai pārsteigumu nesagādāja. "Uzzinot, ka tiek gaidīti puiši, ievācu visu visu informāciju par trīņiem un izlasīju, ka šādos gadījumos tiek piešķirti 15 tūkstoši eiro. Esmu pateicīga valstij par šādu pabalstu, jo izmaksas nav tās lētākās - drēbītes, autiņbiksītes, maisījums un viss cits jārēķina reiz trīs."

Vaicāta, kas jaunajā dzīvē viņai patīk un pietrūkst visvairāk, Ilze atzīst: "Grūti uzskaitīt visas lietas, kas patīk, bet būt mammai puisēniem ir pavisam citādāk, turklāt uzreiz trijiem! Pietrūkst laika, jo tas skrien nenormāli, tūliņ jau pienācis pirmais mēnesis puišiem un galīgi ikdienā mēs nepamanām, cik nežēlīgi ātri tas laiks ir paskrējis.

Reizēm gribētos, lai laiks apstājas un ir iespēja izbaudīt zīdainīšu periodu ilgāk, jo pavisam maziņi viņi vairs nebūs nekad. Un noteikti pietrūkst roku, jo visus trīs reizē vairs rokās paņemt nevar, puisēni ir krietni paaugušies."

Trīnīšu mamma arī dalījās ieteikumos citām māmiņām, kurām gaidāms vairāk par vienu bērniņu. 

"Ieteiktu nekautrēties prasīt palīdzību un, ja viss neizdodas ar savu pieniņu, tad lai zina, ka paēdis bērns ir laimīga mamma, un nav nozīmes, ar ko bērniņš tiek barots. Viegli nebūs, bet nekas nav neizdarāms ar atbalstu no ģimenes," rezumē Ilze.