No kā sastāv latvieša DNS? (5)

Kad izraks tavu mūmiju no piramīdām nākotnes zinātnieki, kad noķers tavus pelnus Universā un izanalizēs, viss būs skaidrs kā rentgenā: latvietis! Kā to var pateikt? Jo tur būs tas – tikai mūsējais. Cildināmais.

Tur būs omes buberts. Varbūt atskanēs "Prāta vētra". Vai "Čikāgas piecīši". Vai Dārziņš. Varbūt sēņotāja nazītis izlīdīs arā kā īlens no maisa. Vai ceļmallapa. Ar to latvietis, kā zināms, ārstē visu - no nobrāzta ceļa līdz vaļējam sirds lūzumam. Varbūt nosmaržos pēc kartupeļa ugunskurā. Vai sieriņš "Kārums" kādā poļu veikalā kaut kur Ziemeļanglijā vai dziļā Ņujorkas nomalē izgaismosies kā svētais vakarēdiens... Latvietība smaržo, garšo, izskatās, jā, arī iesāpas pa reizei katram savādāk. Un reizē - tik daudz kopīgā!

Kas veido tavu dziļāko latvietības sajūtu? Mēs sākām domāt, jautāt un pierakstīt, un te nu ir. Patiesībā visas atbildes izklausās kā atzīšanās. Un ir jau arī. Atzīšanās mīlestībā Latvijai.

Māra: "Pīrāgi un Lieldienu olu slēpšana, un lieli un mazi Jāņu vaiņagi. Un necept gailenes kopā ar rudmiesēm, pasargdies. Un vislaik prātā uznirstošas tautasdziesmas."

Marta: "Mēs te tā skaļi padomājām, un konkrēti mums latvieša DNS kustas, dzirdot mūziku no kinofilmas "Pūt vējiņi" un vairākas citas Kalniņa ap to laiku rakstītās melodijas. Nekādas domas par radītāja personību vai mūsdienu politiskajiem uzskatiem ar šo nekorelē - kustas DNS kā traks, tur ir latviskais kods un jūties tik ļoti latvietis. Es minētu arī "Vēl nāks piektais gads" no Jāņa Petera un Raimonda Paula "Manai dzimtenei" - bet tas ir tiem, kas bijuši kopkorī un zina, kā ir to dziedāt."

Ilvija: "Jūra!!! Nu, sliktākā gadījumā upe vai ezers. Ja to nav, latvietis nopūšas, saspļauj saujās un rok dīķi."

Ieva: "Rupjmaize. Kāds, kad tev jau pāri 60, uzrunā tevi ar "meitiņ". Tumša nakte. Jūras smaržas, smakas. Sēņošana. Kapiņi."

Ilze: "Sēnes, govis un "es taču teicu, ka tā būs"."

Anita: "Latvietī teicami sadzīvo baznīcā negājējs ar "Klusa nakts, svēta nakts" un "Saule mūsu māte, Pērkons mūsu tēvs.""

Kristīne: "Rāpties ābelē vecvecāku dārzā pēc āboliem. Klausīties, kā vectēvs spēlē vijoli. Būt pie jūras pavasarī, rudenī un ziemā. Jāt ar zirgu pa meža takām. Izmirkt vasaras lietū. Smieties par to, kā bebrs mazgājas jūrā. Brīnīties par jāņogu želejas tapināšanu ar kaprona zeķes palīdzību…"

Ieva: "Nu tad tā - sākam ar pavasari - bērzu sulas, tad obligāti vajag kašņāties un kaut ko stūķēt zemē, braukt pa pavasara upi un skaļi dziedāt, tad, protams, arī apgāzties un teikt, ka vispār jau tas ūdens nemaz nav tik auksts. Zāļu vakars, saskaitīt cik naktsvijoļu pie mājas, pirmais gurķītis un pirmais tomāts uz sviestmaizes, protams, sadalot to, lai tiek katram ģimenes loceklim. Silta vasaras nakts. Odi. Mērce no pirmajām gailenēm ar jaunajiem kartupeļiem. Sēņu trakums, augusta zvaigznes un septembra briežu baurs. Sataisīt vairāk burciņu ziemai, kā spēj apēst. Sidrabotie dubļi, nu tie, kas tēva. Sniega ēšana. Kaimiņu būšana. Iespēja nesatikt daudz cilvēkus. Un pāri visam tāda bieza, cieši latviska migla."

Laima: "Sēnes rudenī, migla pāri laukiem un īstas rudzu maizes klaips."

Arta: "Sīkstums un strādīgums, kāpu meži, pelēkā jūra, mīlestība (drusku pat apsēstība) pret dabu un dziedāšanu. Un, kā teica Māra Bērziņa Gūtenmorgens, "mēness ir latvieša depresīvā saule"."

Jolanta: "Latvieša DNS iet caur vēderu. Kā Boņuks "Cilvēka bērnā" prātuļoja - tas ir mums iekšā kopā ar kartupeļu klimpām, kāpostiem, biezpienu, maizi, cūkas gaļu un sausajiem zirņiem."

Guna: "Sēņošana, pat riskējot ar dzīvību, maizes zupa ar putukrējumu, kartupeļi ar siļķi un biezpienu, "Limuzīns Jāņu nakts krāsā", sacensība par šikāko kapu "mazdārziņu", trakoti daudz oficiālo brīvdienu, vārda dienu svinēšana."

Inga: "Nu sēnes, sēnes tak!"

Dace: "Kaut kad revolūcijas laikā vecvecvecmāmiņa kopā ar dēlu, vedeklu un manu vectēvu mazuļa vecumā atgriezās mājās no Pēterburgas, uz kurieni bija evakuējušies I Pasaules kara sākumā. Tas bija neiespējami garš ceļš caur Ķīnu un Franciju. Kaut kur pa ceļam viņi brauca caur Altaju un tur vecvec...bija ieraudzījusi lauku ar dzeltenām dienziedēm, kuras viņu sajūsmināja. Viņi nezināja, kā izdosies tikt mājas cauri visām tām šausmām, vai vispār paliks dzīvi, bet viņi veda uz Latviju puķu sakneņus. Kas viss tikai pa saknītei no muižu dārziem nav ticis ieaudzēts latviešu saimnieču puķu dārzos... Es domāju, tas tā īsti latviski - aizsūti latviešu meiteni uz Marsu, un viņa arī no turienes atvilks kaut ko, ko iestādīt savā puķu podā."

Ieva: "Rudenī uzrakt zemi, kaut dienvidu akmeņainajā zemē nekas īsti neaug. Bez variantiem, atnāk tas rudens, un jārok."

Līga: "Viss latvietības kods ir ielikts mūsu latviešu tautasdziesmās. Tajās var atrast visu, kas mums ir dārgs un svēts. Jā, tas mūsu folkloras latvietis ir tik skaists visā savā būtībā. Tas nekur nevar pazust, tas viss ir mūsos, tikai jāmeklē sevī..."

Anita: "Miers, klusums, zāle līdz padusēm vasarā laukos un biezbiezs lapu paklājs rudenī Rīgā. Un lietus. Lietus līst pavisam savādāk Latvijā."

Rita: "No garšām: cidonijas, dzērvenes, brūklenes, rudzu maize, pelēkie zirņi."

Marta: "Sāksim ar dziesmu, tad gatavošana un pastaigas pa meža ceļiem. Lietaini vakari. Īpaši mīļš man ir rudens vakars kad līst. Omes buberts, cepti kartupeļi un bukstiņbiezputra."

Ingrīda: "70. gados daži latviešu aktieri filmējās Berlīnē vāciešu filmā par leģionāriem. Netālu no viesnīcas katru dienu stāvēja kāds invalids, kurš spēlēja mutes ermoņikas, pelnīja savas pusdienas. Latviešu puikas aizvien kaut ko iemeta cepurē. Reiz sākās saruna. Noskaidrojis, kas ir viņa labvēļi, sirmais vīrs tik noteica: Esmu virsnieks, kara laikā biju Rīgā. Zinu latviešus, tā ir tā dīvainā tauta, kura pat briesmu gados pērk puķes un iet uz teātri."

Sandra: "Priežu miza, vāveres čakstināšana, smilgas piejūras kāpās un pāri visam viļņu dziesmas."

Linda: "Oktobra rīta migla, pīlādžogas, bērzu maigais zaļums aprīļa izskaņā un... "Kad mani vajā neveiksmes, / Kā seskam slazdā kad man klājas, / Tad paciešos, jo zinu es - / Tas Kungs ar mani rotaļājas."”

Inguna: "Vīramātes ceptie svētku pīrādziņi."

Ilze: "Sēņošana (un nav svarīgi, ka sēnes neēdu), vajadzība pēc būšanas pie jūras un pilnīga meditācija dabā."

Gunta: "Jūra, ziedoša pļava vasarā, saules rieti un lēkti, miglas vāli pār laukiem rudeņos un rudzu maizīte ar medu."

Sallija: "Speķa pīrādziņi Ziemassvētkos un plātsmaize - abi cepti malkas krāsnī, tā smarža piepildīja visu māju - tas no bērnības. Tādēļ reti kuri speķa pīrādziņi garšo, jo rūpnieciski ražotie ne tuvu nav tādi, kā vecāsmammas ceptie. Pilnmēness naktis vasarā, ezers, jūra, ozols tīrumā un un liepu ziedēšana."

Ilze: "Liepu ziedu smaržā, līgo vainagā, skābu kāpostu zupiņa."

Sandra: "Jūrkrasta smarža, smiltiņas un tīrības sajūta pēc dienas pie jūras. Tumšie rudens vakari, dievaines ar miglu, kas pāriet mākoņos. Āboli. Sīpoli. Dilles visur. Lietus pret ūdeni upē. Kokle."

Baiba: "Jūra, liedags, priedes. Tagad pilsētā - saviļņojums, redzot sarkanbaltsarkanās krāsas."

Vaira: "Klusums, distance starp cilvēkiem. (Covid laika joks, ka tagad mums būs jābūt 2 metru attālumā, un es savās ārzemēs varēju atļauties nevienu nebučot sasveicinoties - tie bija labi laiki)!. Mežs un jūra - daba kā tāda, mazdārziņi, sviests, krējums it visur un dilles vēl vairāk."

Sandra: "Noteikti jūra, to ļoti izjūtu svešumā esot. Rupja maize un mammas pīrāgi. Tautasdziesmas un valoda. Daba koki, mežs un, protams, sēnes un vēl cūku pupas."

Maija: "Mana latvietības sajūta ir auksta jūra, priedes un vējš. Mazītiņi dzintara gabaliņi, kas aplipuši ar smiltīm, nobirst no plaukstas un atkal pazūd... Par to domāju vienmēr, kad esmu kaut kur tālu prom. Nu un protams - Ziemassvēku smaržas: žāvēts cūkas šņukurs, sautēti kāposti un pāri visam svaigi ceptu pīrādziņu smarža, sajūtas, kas saucas: Latvija - manas mājas. Protams, agrā pavasara salnas, kad var skraukšķināt peļķu plāno ledu, un zelta rudens, kas ir vienādi caurspīdīgi un spožas gaismas pilni. Vēl - pirmais sniegs Vecrīgā, kad novakarē, caur dzeltenīgām pilsētas gaismām, redz Doma baznīcas torni. Jāņos - skatīšanās ugunī un sarunas ar draugiem līdz pašam rītam. Vasaras miglas virs ezera un Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzeja gadatirgi. Kaņda, kas ir tik raiba kā cimdu un segu raksti. Pūlī vīdoša gaiša bize, kas sasieta ar prievīti. Mazuļa nosmulētais vaigs, kad tas ar kāriem zobiem grauž brūnu piparkūku. Dzērvju kliedzieni agrā pavasarī virs Kaņiera ezera un līņu cope siltā vasaras naktī... Lietus smarža un augusta krītošās zvaigznes. Tās ir tās īpašās piederības sajūtas."

Inga: "Ļoti īpašā piederības sajūta sastopot otru latvieti kaut kur pasaulē."

Ilma: "Mamammas adītie rakstainie dūraiņi un zeķes. Viņas ceptās drumstalmaizes, štopkūkas un pīrādziņi. Pīrādziņus joprojām cepu tā, kā savulaik ierādīja mamamma.

Reņģes, lucīši un nēģi. Karsti kūpinātas butes. Bezgalīgais stāsts par pareizajām un nepareizajām ķilavmaizītēm – par sāļajām mazzivtiņām pa virsu vai zem olu ripiņām.

“Skroderdienas Silmačos”. Katru gadu.

Jūra vasarā un caur pirkstiem iztecinātās smilšu pilis. Jūra saulrietā. Jūra rudens vētrā. Un reizēm jūra līdz ceļiem.

Liepziedu smaržas mākoņi jūlijā pa visu Latviju un ziemā tējas krūzē.

Bērzu sulas, ceriņu kupenas, jasmīnu reibonis, peoniju bumbas un zemeņu trakums.

Lietus, kurā vajag iziet un izlīt līdz pēdējai vīlei.

Prieks un gaisma, ko lībiešu valodā nozīmē man dotais vārds Ilma."

Inese: "Tad, kad sirds gavilē, kad cīruļu trelli un zilie vizbuli kā traki zied. Kad vasarā tikko pļauta siena smarža un slaucenē tikko slaukts piens. Kad zilas debesis un putni laižas... Tik daudz ko teikt..."

Rūta: "Miglas vāli veļu laikā pār laukiem. Siltās liedaga smiltis jūlijā, Vidzemes jūrmalā. Rupjmaizes kārtojums ar dzērvenēm un putukrējumu. Dārzs ar tomātu un gurķu siltumnīcu, kur aug arī pa dillei un lociņam. Priežu mežs ar brūklenājiem."

Maruta: "Visi sarakstījuši tik smuki, a man būs pa depresīvi optimistisko - kapu kopšana. Luk, tas ir mans. Protams, arī sēņošana, ābeles pavasarī Ziepītī. Bet tie kapi - eh, man tā ir štelle, tā grābstīšana, puķošana un tūlīt jau svecīšu vakars."

Rita: "Gailenes lasīt, tīrīt, cept un ēst. Ērkšķogas lasīt, atastot, vārīt ievārījumu un ēst ar plānajām pankūkām ziemā. Ūdenszāļu smarža pie jūras. Gaisa smarža, kad zini, ka tūlīt snigs. Purpura saullēkti ziemā. Oranžie saulrieti vasarā. Ziedoša pļava jūnija beigās, ar odiem. Dzērvju saucieni. Dziedāt un, kopā dziedot, raudāt. "Sarauj!""

Gunta: "Margrietiņas un neaizmirstulītes. Dzērvenes un upenes. Zāle pavasarī. Karogi, kas plīvo. Laimīgi manējie. Āboli vīra stādītā ābelē. Un miljons citu lietu un lietiņu, vietu un vietiņu. Es gribu to visu cildināt!"