Repše un Pabriks: Iebrukuma Ukrainā pāriešanu ierakumu karā Krievijā pasniegs gandrīz kā uzvaru (2)

Rakstā, kurš tapis sadarbībā starp Repšes vadīto biedrību "Latvijas nākotnes forums" un Pabrika izveidoto domnīcu "Ziemeļeiropas politikas centrs" analizēts tas, vai pie pašreizējiem Krievijas radītajiem draudiem ir izdarīts viss iespējamais Latvijas aizsardzībai.

Krievijas iebrukuma Ukrainā pāriešana ierakumu karā bez redzamām izmaiņām frontē no Krievijas puses tiks pasniegta un viņu sabiedrībā uztverta gandrīz kā uzvara. Tā noteikti iedrošinās nākamajām avantūrām, kas var būt valdošajam režīmam arī praktiski nepieciešamas spriedzes un kara laika retorikas uzturēšanai, teikts publikācijā.

Ne velti kā diversija, kā uzmanības novēršanai domāts manevrs patlaban no krievu puses tiek sekmīgi izmantots un kurināts konflikts Tuvajos Austrumos. Bažas rada arī pieaugošā militārā spriedze, kas saistās ar Ķīnu.

Ņemot vērā, ka desmitiem, varbūt pat simtiem gadu Krievijas vadošās aprindas ir sevi ideoloģiski un politiski nostatījušas pret rietumniecisko, ir tikai loģiski uzskatīt, ka pastāv liela iespēja, ka nākotnes militārās avantūras var tikt vērstas tieši Rietumu virzienā, kas Baltiju padara par vienu no iespējamiem Krievijas mērķiem, pausts publikācijā.

Šādas avantūras labvēlīgi apstākļi Krievijai būtu nepietiekams Rietumu atbalsts Ukrainai, kas ļautu šo konfliktu iesaldēt, Ukrainai piekāpjoties, bet Krievijai atbrīvojot savus militāros un ekonomiskos resursus.

Tāpat Krievijai labvēlīgi apstākļi būtu ASV intereses un klātbūtnes mazināšanās Eiropā iekšpolitisku iemeslu dēļ, kā arī papildu globālu izaicinājumu dēļ, kas Krievijai liktu uzskatīt, ka ASV netiek ar to visu galā vienlaikus.

Tāpat Krievijas nākotnes agresiju veicinoši faktori būtu Eiropas globālās ietekmes mazināšanās, Eiropas sabiedrībās pieaugošā iekšējā politiskā un ideoloģiskā sašķeltība, nespēja pieņemt militārus draudus kā pietiekami reālus un tādejādi nepārorientējot savu ekonomiku tādā veidā, lai pārvarētu savu relatīvo militāro vājumu. Rezultāts būtu nespēja sniegt sabiedroto valstīm savlaicīgu un pietiekamu militāro atbalstu krīzes vai kara gadījumā, teikts rakstā.

Attiecībā uz Latvijas rīcību publikācijā norādīts, ka Latvijas valdībai ir jādara viss, lai veicinātu Latvijas un Rietumu pasaules svara, ietekmes un reputācijas pieaugumu Āzijas, Āfrikas un Latīņamerikas valstu un to sabiedrību vidū. Transatlantiskājās attiecībās esot jāpieliek visas pūles, lai saglabātu ASV iesaisti, ieinteresētību un klātbūtni Eiropas politikā. Alternatīva esot tālāka Rietumu globālā vājināšanās un Eiropas politiskā un ekonomiskā marginalizācija, nespējot konkurēt ne ar Āzijas, ne arī ASV ekonomiku, tehnoloģijām un militārajām spējām.

Eiropas kontinentā vislielākās pūles ir jāpieliek, nostiprinot Eiropas Savienības (ES) valstu ekonomisko un militāro izaugsmi un sadarbību, pausts publikācijā.

Reģionālā politika var spēlēt izšķirošu lomu Latvijas drošībai tuvākajā dekādē. Valstis ekonomiski bieži visvairāk sadarbojas tieši ar ģeogrāfiski tuvākajām valstīm, un drošības jautājumos arī ir iespēja visātrāk saņemt gan palīdzību, gan izpratni tieši no tuvāk esošajām kaimiņvalstīm. Pēc iestāšanās NATO Latvijas kaimiņi Zviedrija un Somija ir noņēmušas pēdējo šķērsli mūsu militārai un drošības sadarbībai. Šo valstu dalība transatlantiskajā aliansē dod visai Baltijai tik nepieciešamo stratēģisko dziļumu, teikts publikācijā.

Arī militārās spējas abām jaunajām dalībvalstīm ir ievērojamas. Zviedrijā un sevišķi Somijā ir attīstīta sabiedrības noturība, apņemšanās valsti aizstāvēt, ievērojamas bruņoto spēku spējas un relatīvi attīstīta militārā industrija. Nopietna attieksme pret drošības jautājumiem ir vērojama arī Polijā, kur tiek attīstītas militārās spējas un nacionālā militārā industrija, norādīts rakstā.

Savukārt, Polija esot starp atslēgas valstīm reģiona drošībai gadījumā, ja Baltijas reģionā notiek Krievijas iebrukums.

Eksministru vērtējumā, Baltijas jūras reģiona valstu vidū jāturpina mēģinājumi aktivizēt militārās industrijas un drošības sadarbību arī ar Vāciju, jo tā ir ne tikai ģeogrāfiski tuva Latvijai, bet ir arī ekonomiski vislielākā Eiropas valsts.

Ja vēlamies nodrošināties pret iespējamo Krievijas iebrukumu, ir jāizdara viss, lai Latvijas militārās spējas, militārā industrija, apgāde, rezerves, kā arī sabiedrības gatavība un psiholoģiskā noturība būtu maksimāli augstā līmenī, teikts rakstā.

Latvijas drošības politikai esot jābalstās totālās aizsardzības principā neatkarīgi no tā, ka esam NATO un ES dalībvalsts, jo pašreizējo globālo izaicinājumu priekšā drošības nevar būt par daudz.

Totālā aizsardzība ir vienīgā nacionālā līmeņa politika, kas varētu atturēt Krieviju no uzbrukuma Latvijai vai arī ļaut veiksmīgi stāties pretī Krievijai, ja tā izvēlētos uzbrukt. Protams, ka Latvija nespēs vienatnē izturēt ilglaicīgu karu ar Krieviju, bet, izdarot visus mājasdarbus pareizi, pastāv ļoti liela iespēja, ka šādu uzbrukumu Krievija vērtēs kā neatbilstošu iespējamiem ieguvumiem, zinot, ka tas dos laiku iedarbināt visus starptautiskos mehānismus, lai mobilizētu atbilstošu sabiedroto atbalstu, kur Krievija nevarēs cerēt uz uzvaru, uzskata bijušie ministri.

Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā Latvijas valdības ir uzsvērušas drošību kā galveno valdības prioritāti, stiprinot Nacionālos bruņotos spēkus un strādājot pie visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas. Tomēr ne tuvu nedrīkstam apstāties pie līdz šim sasniegtā, jo darāmā vēl ir daudz, ko nevarētu teikt par laiku, pausts publikācijā.

Mācoties no Ukrainas kara piemēriem un domājot par Latvijas kaujas spējām, būtu nepieciešama Sauszemes spēku visa veida ugunsjaudas palielināšana, bruņutehniku un reaktīvo artilēriju ieskaitot. Pretgaisa aizsardzībā nepieciešams domāt par papildus pretdronu sistēmām, kā arī anti-ballistiskajām spējām, uzskaitījuši bijušie ministri.

Tāpat esot jāturpina darbs pie krasta aizsardzības raķešu sistēmām un jūras dronu spējām. Esot jāveicina gaisa, zemes, jūras dronu attīstība, elektroniskās karadarbības spējas, kas spēj novērst dronu uzbrukumus un, protams, kiberaizsardzība.

Tāpat esot jāturpina investīcijas speciālo uzdevumu vienībās, attīstot to spējas. Esot jāattīsta arī citas spējas, kuras rakstā nav minētas.

Lai spējas attīstītu, vajadzīgi kvalificēti cilvēkresursi, kā arī nopietna nacionālā militārā industrija un sabiedrības gatavība sevi aizstāvēt.

Kā norāda eksministri, ņemot vērā, ka Latvijas sabiedrība ir skaitliski maza, ir būtiski, ka visi sabiedrības locekļi apzinās savas spējas un lomu krīzes un iespējama kara situācijā. Ne visiem ir jābūt bruņotajos spēkos, bet ir jābūt pietiekami daudz militāri izglītotu cilvēku šādai situācijai, kā arī attīstītai civilās aizsardzības infrastruktūrai un personālam, kas var iesaistīties civilajā aizsardzībā caur iekšlietu, veselības aizsardzības vai kādu citu nozari.

Pašreizējā, apstiprinātajā Valsts aizsardzības koncepcijā paredzēts, ka kara gadījumā Latvijā jābūt 61 000 militāri sagatavotu cilvēku. Bijušie ministri uzskata, ka pie šī skaitļa nebūtu jāapstājas, konceptuāli un ideāli tam būtu jāaug līdz 100 000, 120 000, ņemot vērā Latvijas iedzīvotāju skaitu un salīdzinājumu ar Somijas iedzīvotāju skaitu un militāri sagatavoto personu skaitu.

Tas nozīmējot, ka jāaudzē obligātajā iesaukumā esošo skaits, jāpilnveido valsts aizsardzības mācība, kas ieinteresē un sagatavo tehnoloģiski zinošus un patriotiskus cilvēkus.

Vienlaikus esot jāveicina rezervistu apmācība, iesaiste zemessardzē, bet galvenais uzsvars jāliek uz valsts aizsardzības dienestam un militārām spējām vajadzīgo izglītību.

Bijušie ministri uzskata, ka uzsvars būtu liekams uz visas Latvijas sabiedrības sagatavošanu krīzēm un karam, kur tā sabiedrības daļa, kas kara gadījumā nebūs Nacionālo bruņoto spēku sastāvdaļa, spētu maksimāli efektīvi aizstāvēt sevi un kopīgo valsti - Latviju.

Tas sevī ietverot nepieciešamību sagatavot papildus civilās aizsardzības rezerves Valsts robežsardzei, policijai, ugunsdzēsības un glābšanas dienestam, kā arī medicīnai. Pašlaik šis jautājums tiekot risināts ļoti lēnām un birokrātiski.

Zināms progress esot vērojams militārās medicīnas veidošanā, tomēr šeit esot nepieciešams veidot sadarbību starp slimnīcām no vienas puses un Aizsardzības ministriju un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem no otras, lai maksimāli attīstītu militāro medicīnu un ar to saistītās spējas. Visaptverošā valsts aizsardzības sistēma sevī ietver arī materiālo resursu rezerves visās jomās, un arī šis nav izdarāms bez papildu budžeta un infrastruktūras.

Vienlaikus nepieciešams attīstīt robežas aizsardzības infrastruktūru, lai nepieļautu uzbrūkošā karaspēka ielaušanos dziļāk Latvijas teritorijā, kā tas arī ir atspoguļots Madrides un Viļņas NATO samitu pieņemtajos lēmumos, norāda kādreizējie ministri.

Pēc viņu paustā, šeit būtu jāaicina ES iesaistīties kopīgā austrumu robežas izbūvē ar papildu finansējumu, nostiprinot šo robežu arī militāri, sākot no Somijas ziemeļiem līdz Polijas dienvidiem.

Militārās industrijas attīstība nav pilnvērtīga bez valsts iesaistes, jo militārās industrijas mērķis nav tāds kā citām industrijas nozarēm brīvā tirgus apstākļos, teikts rakstā.

Bijušie ministri uzskata, ka militārās industrijas laukā jābūt nacionālam pasūtījumam un nacionālai spējai maksimāli nodrošināt sevi.