Vai vilki ir jāmedī, lai tiem saglabātos bailes no cilvēka? (1)

Līdzāspastāvēšanas koncepts

”Vilki ir ideāli pielāgoti skraju mežu un stepju ainavu apdzīvošanai, kur vietām ir atrodami saldūdens avoti, taču spēj dzīvot ļoti dažādos apstākļos, praktiski visur, ja vien ir pieejama barība un cilvēki tos nevajā,” skaidro Latvijas valsts mežzinātnes institūta „Silava” vadošais pētnieks bioloģijas zinātņu doktors Jānis Ozoliņš.

Zinātnieki piedāvā cilvēku, vilku un citu lielo plēsēju līdzāspastāvēšanas konceptu. Tas paredz cilvēku un savvaļas dzīvnieku atrašanos vienā teritorijā, vieniem apzināti, otriem savu bioloģisko spēju robežās, savstarpēji pielāgojoties. “Vismaz Eiropā, tātad arī Latvijā, tā ir vienīgā iespēja saglabāt dabas daudzveidību, nepārtraucot saimniecisko darbību,” saka pētnieks. “Tikai tā mēs globāli spēsim saglabāt arī savu ekonomisko konkurētspēju pret valstīm un reģioniem, kas vismaz pagaidām var atļauties atstāt neapdzīvotas pietiekami plašas neskartas dabas teritorijas.

Sabiedrība, kas saasināti uztver dzīvnieku aizsardzību un iestājas pret ikviena indivīda nogalināšanu, var mēģināt saprast, ka viens nelikvidēts dzīvnieks, ja tas radījis plašus konfliktus vai zaudējumus, sabojā attieksmi pret visas sugas aizsardzību.”

Sašaurinot šādu pieeju līdz vienkāršotam piemēram, zinātnieks uzsver, ka mums vienkārši ir jārēķinās ar papildu izdevumiem. Un arī pa kādam nenovēršamam zaudējumam lopkopībā. Taču vienlaikus jāpieņem situācija, ka medniekiem ir atļauts samazināt plēsēju pieaugumu. Jāņem vērā arī tas, ka Latvijā praktiski nav vietas pilna apjoma vilku bariem pat tad, ja pieejamās barības daudzums to nodrošina. Ko šādā situācijā darīt, kā atbalstīt lopkopjus, kam zaudējumi nenovēršami būs? Zinātnieks piedāvā:

”Tie, kas nedzīvo laukos, bet atbalsta vilku saglabāšanu, var maksāt izdevīgāku cenu par tiem lopkopības produktiem, kas nāk no vilku apdzīvotām teritorijām.”

Saskaitīt pelēčus

Latvijā ir bijuši trīs posmi ar atšķirīgiem vilku medīšanas nosacījumiem: bez limita un maksājot prēmijas (līdz 1999. gadam), bez limita, bet prēmijas nemaksājot (2000.–2003. gads) un noteiktā limita ietvaros – bez prēmijām (sākot ar 2004. gadu). Limits, īpaši prēmijas, nodrošināja precīzu nomedīto vilku uzskaiti. Periods gan bez limita, gan bez prēmijām nesniedza pārliecību, ka mednieki uzrādījuši visus nomedītos vilkus.

“Esošo dzīvo vilku skaitu LVMI “Silava” gan nenosaka,” informē Ozoliņš, “Aptuvens daudzums, spriežot pēc populācijas demogrāfijas un skaita dinamikas rekonstrukcijas, visdrīzāk nav mazāks par 800 pirms un 500 pēc medībām. Populācija kopumā ir augusi apmēram divas reizes.”

Medību noteikumi nosaka, ka vilkus medību sezonas laikā drīkst medīt no 15. jūlija līdz noteiktā nomedīšanas apjoma sasniegšanai, bet ne ilgāk par 31. martu. Ieskatam: 2011.gada un 2012.gada medību sezonā bija atļauts nomedīt tikai 150 vilkus. 

“Šogad limits ir 300 vilki, bet kopš jūlija jau ir nomedīti 220 vai pat vairāk (VMD dati: līdz 10.11.2023. nomedīti 227 vilki), vienmērīgi visā Latvijā, jo vilki nu jau ir visur,”

stāsta biedrības “Latvijas Mednieku savienība” valdes priekšsēdētājs Jānis Baumanis. “Tas nozīmē, ka viņu dabā ir daudz, jo nevar nomedīt to, kā nav. Turklāt tik ātri, bez speciālajām medībām, kas Latvijā tradicionāli notiek ziemā, kad uz sniega var pamanīt vilka pēdas. Šogad vismaz 150 vilki nomedīti vēl pirms dzinēju medībām. Mednieki, sēžot torņos, pamana, ka vilks atrodas, piemēram, labības laukā vai pļavā. Vilku Latvijā netrūkst – būs tuvāk 1500 dzīvniekiem.”

Baumanis domā, ka vilku skaits ir jāierobežo vairāku iemeslu dēļ:

”Vilki ir jāmedī, lai tiem saglabātos bailes no cilvēka.

Latvijā pagaidām nav gadījumu, kad uzbrūk cilvēkam. Nedaudzi gadījumi, kad medību laikā vilki nokož suņus. Taču Skandināvijā jau ir samēra ierasta lieta – vilks nevis mūk, bet, izdzirdot medību suņa riešanu, nostrādā tāds kā “uzaicinājuma zvaniņš pusdienās” – plēsējs dodas notiesāt suni. Tā ir ļoti liela problēma. Vilkus redz gaišā dienas laikā apdzīvotās vietās vai tuvu tām. Un tas jau ir ne tikai Skandināvijā vien, bet daudzviet Rietumeiropā, un ļoti izteikti.”

Latvijā, Vidzemē, Brenguļu pagasta Pūpolu ciemā, šogad septembra beigās vilks sekoja cilvēkam pa ceļu. Plēsoņa sievieti ar suni pavadījis gandrīz līdz mājām.

“Latvijā mēs nedrīkstētu nonākt līdz situācijai, kad mums jābaidās no vilkiem, bet nevis otrādi,”

uzskata Baumanis.

Par to, ka tas nebūt nav unikāls gadījums, liecina arī Saldus novadā, netālu no Sesiles dzīvojošas ģimenes pieredze 2022.gada augustā. Staigājot pa īpašumu, aptuveni 100 metrus no mājas pamanīts “jokains suns”, kas tupējis pie nopļautā siena gubas. Ģimene atradusies tikai pārdesmit metrus no dzīvnieka, pirms tas aizmucis. Tāpēc labi nopētījuši. Nākamajā dienā, kopā ar diviem maziem bērniem apmeklējot Rīgas Zoodārza filiāli „Cīruļi”, ģimene pamanīja, ka vilku voljērā atrodas tieši tādi paši “suņi”. Kopš tā laika satumstot paši ārā vairs nedodas, kā arī kaķus naktī tur telpās.

Par šo gadījumu, kā arī, visticamāk, par daudziem citiem, kad “dīvains suns” pamanīts laukā vai meža ceļa malā, parasti neviens nekur neziņo. Vēl daži iztaujātie, kas nav saistīti ar medībām, bet dzīvo Kurzemes lauku apvidos, stāstīja, ka pēdējo 2 – 3 gadu laikā gadījies redzēt “iespējams, vilku, iespējams, palielu suni”, gan meža biezoknī sēņojot, gan purvu un ceļu malās. Taču, runājot par ievērotām vilku pēdām vai citām pazīmēm, kas liecinātu par plēsēju klātbūtni, atbilde pārsvarā bija – neesam droši, kas tās atstājis.

Vilku klātbūtnes pazīmes

“Ikvienam sabiedrības loceklim, kam rūp vilki – vienalga, kuru viedokļu grupu pārstāv, ir iespēja piedalīties, lai iegūtu informāciju,” aicina Baumanis.

“Lielisks veids, kā atklāt patieso vilku skaitu dabā, ir visiem, kas dodas uz mežu, ne tikai medniekiem vien, bet arī mežu apsaimniekotājiem un īpašniekiem, fiksēt un fotografēt vilka klātbūtnes pazīmes. Reģistrēt tās bezmaksas lietotnē “Mednis”.”

Dažādos resursos ir pieejama plaša informācija ar attēliem un skaidrojumiem par to, kādas ir vilka klātbūtnes pazīmes.

Kopējais Meža valsts reģistrā reģistrētais ziņojumu skaits par vilku klātbūtnes pazīmēm:

• 2017./2018. gada medību sezonā – 256
• 2018./2019. gada medību sezonā – 791
• 2019./2020. gada medību sezonā – 868
• 2020./2021. gada medību sezona – 2435
• 2021./2022. gada medību sezona – 1382

Komentējot šos datus, Baumanis saka, ka nav noticis straujš vilku klātbūtnes palielinājums, bet gan 2017./2018. gadā nebija lietotnes “Mednis”, un ziņojumu iesniegšana bija diezgan komplicēta. “Pēdējās divas medību sezonas jau ir precīzāka informācija,” skaidro Baumanis. “Tāpēc mēs medniekiem uzsveram, ka ir ļoti svarīgi iesniegt šos novērojumus, jo tā ir objektīva informācija par to, ka vilki ir. Nevis pēc sezonas, kad it kā mēs esam nomedījuši pēdējos vilkus un mums sanāk iekšā vilki no kaimiņvalstīm, kā mēdz apgalvot daži labi “dabas draugi”, bet ka arī pēc medību sezonas vilki Latvijā arvien ir. Un gana lielā skaitā.”

“Ļoti daudzi mednieki uzskata, ka vilki netiek pareizi uzskaitīti,” problēmu iezīmē arī žurnāla “Medības” redaktore Linda Dombrovska. “Uzskaitē tiek norādīts dzīvnieku skaits medību sezonas beigās. Ja vilku pārim piedzimst 4-8 kucēni, tad parēķiniet, cik ir patiesais vilku skaits vasaras beigās.

Daudzi nesaprot, kā tas ir, ka mums ir tikai 1000 vilki, bet medījam veselus 300. Vilku skaits ir daudz lielāks. Viņi šobrīd ir visur. Netālu no Rīgas, pie ciemiem, lauku sētās…

Ir nepareizi, ka cilvēki iegulda naudu, piemēram, kā nesen Balvos, audzē aitas, dara visu, lai tās pasargātu, bet atnāk vilki – izposta, un saimniecība ir jālikvidē.”

Eiropa neaizliedz medīt vairāk

“Bieži vien atsaucamies, ka “Eiropa kaut ko neļauj”, bet šajā gadījumā Eiropas savienība ļauj mums vilkus medīt arī lielākā skaitā, bet mēs to drīkstam darīt saskaņā ar sugas aizsardzības plānu,” skaidro Baumanis. Pelēkā vilka Canis lupus sugas aizsardzības plāns (Sugas aizsardzības un apsaimniekošanas plāns) izstrādāts laika posmam no 2018. gada līdz 2028. gadam. “Plāns pieņemts, bet informācija, kas tika izmantota, lai šo plānu sagatavotu, bija vēl 3-5 gadus vecāki dati,” spriež Baumanis.

“Manuprāt, zinātnieki nav pietiekami novērtējuši skaita pieaugumu vai ir bijuši pārāk piesardzīgi, tāpēc šajā plānā ielikta frāze, ka limits nedrīkst būt lielāks par 300 vilkiem. Jau kādu brīdi medījam šos 300 vilkus, un nav nekādu pazīmju, ka plēsēju skaits samazinātos, domāju, ka tas tieši turpina pieaugt.

Patiesībā Latvijai būtu jāpārstrādā sugas aizsardzības plāns, pie tā jāķeras jau tagad. Un turpmāk jāizvairās no akmenī iecirstām frāzēm, ka nedrīkst būt vairāk par tik un tik. Drīkst būt vairāk, bet jāseko līdzi. Un, ja tiek konstatēts, ka vilku skaits samazinās, tad atgriežamies pie mazāka limita. Bet vienkārši balstoties uz iepriekšējo pieredzi, ka vairāk medīt nedrīkst, manuprāt, šoreiz tas diemžēl ir bijis kļūdains zinātnieku pieņēmums.”

Vilkam Latvijas dabā nekādu dabisko konkurentu nav. Vilks ļoti labi pielāgojas, un parasti normālā situācijā to nemaz nav tik viegli nomedīt. Vienīgais drauds – cilvēks.

Baumanis iesaka: “Šobrīd limits ir 300, bet, spriežot pēc tā, cik ātri šie 300 tiek nomedīti, vismaz dažus gadus limitam jābūt 400-450 dzīvniekiem. Protams, jāseko līdzi, vai kas mainās. Ja nekas nemainās, tad medīt tāpat, savukārt, ja kartē parādās “baltie plankumi”, kur vilki netiek novēroti un nomedīti vai tos nomedīt paliek sarežģītāk, tajā brīdī limits būtu jāsamazina.”

Ko ēdīs vilks?

Tā kā Āfrikas cūku mēris ir stipri samazinājis mežacūku, kas bija vilku pamata barība, skaitu, tad vilki vairāk medī pārnadžus: stirnas, staltbriežus, aļņus.

“Varbūt kādam šķiet, ka daba pati visu regulē, bet diez vai mēs gribētu Latvijā redzēt ainavu, kurā gandrīz nav pārnadžu,”

Baumanis uzskata, ka vilkam pilnīgi noteikti ir jābūt Latvijas dabā, bet cilvēkam ir saprātīgi jāuzņemas regulatora funkcija, citādi, pazūdot, tiekot apēstiem pārnadžiem mežā, vēl vairāk palielināsies uzbrukumi mājlopiem.

“Katru vilku saskaitīt nevar, varam tikai lēst, izmantojot dažādas uzskaitīšanas metodes, skaitļi atšķirsies, bet redzēt, ka tendences ir līdzīgas, to var,” saka Dombrovska. “Šobrīd ir stabila vilku populācija ar tendenci pieaugt. Mednieki ir tie, kas redz: vilki parādās mežos izliktajās videokamerās, redz nokostos dzīvniekus. Tas ir pilnīgi normāli – vilkam ir jāēd. Kad populācija ir pārāk liela un vilkam nav ko ēst, viņš sāk nākt uz cilvēku mājām. Arī ievainotie vilki meklē, kur vieglāk tikt pie pārtikas.

Pareizi būtu, ja valsts ir pieņēmusi, ka mums vajag vilkus tik lielā skaitā, tad tiem lauksaimniekiem, kam vilki nokož lopus, maksā kompensācijas.

Tas ir briesmīgi, kad cilvēks audzē aitas un atnāk vilks un visu izposta: beigtas aitas, citām izēsti vēderi, dažas vēl steberē… Loģiski, ka naids pret vilku būs milzīgs.”

Vilki ir ļoti adaptīvi dzīvnieki – viņi pielāgojas un iemācās apiet arī preventīvos pasākumus. Dombrovska raksturo situāciju: ”Absurds ir tajā, ka ir daļa sabiedrības, kas cieš, kuriem izposta saimniecības, un otra daļa, kas saka, ka tas nav nekas, ka paši nepareizi rīkojāties, ka vilkiem ir jābūt vēl vairāk. Ja ir problēma, tad tā ir jārisina. Un tomēr tas nav mednieku jautājums.

Valsts līmenī ir jāpieņem lēmumi, ko tad mēs galu galā gribam. Vai nu audzējam vilkus, vai arī saglabājam kaut kādas saimniekošanas iespējas.

Par mežacūkām un lapsām neviens nesatraucas, bet vilki ir tik nenormāli emocionāls un politisks lēmums, ka nu jau cietēji baidās pat iebilst, jo ir daļa sabiedrības, kas skaļi klaigā un apsaukājas. Nav patīkami, kad tevi saukā par slepkavu vai monstru, ja saki, ka attiecībā uz vilkiem jābūt kaut kādam veselajam saprātam.

Ja gribi aiziet uz mežu un redzēt briežus, bet tur ir aļņi bez mazuļiem, pa visu pagastu mētājas sagrauzti briežu teļi, savainoti dzīvnieki staigā un daudzi saka, ka nomedīti bieži un aļņi ar sakostām pakaļkājām, skaidrs, ka līdzsvarā kaut kas ir noticis.

Neviens iepriekš ne Eiropas, ne valsts līmenī nav domājis par to, ko darīt, kad populācija ir atjaunojusies. Vilki ir! Nu, un ko tālāk darām? Problēmas ir, konflikti arī ir. Ja vilki ēd suņus, seko sievietei ar suni, tad tas tiešām nav bīstami? Vienreiz apskatīsies, otro reizi, un trešo – apēdīs? Mēs nevaram paredzēt, jo tas ir meža zvērs, risks vienmēr pastāv.”

Vilks aitās

“Vilki vienmēr ir ēduši un ēdīs neaizsargātus mājlopus, arī suņus,” Ozoliņš apstiprina visiem zināmo patiesību. “Neesmu pārliecināts par vilku skaita saistību ar uzbrukumu pieaugumu, jo trūkst salīdzināmas informācijas par aizsargātu/neaizsargātu mājdzīvnieku skaita pieaugumu, kā arī ziņotāju aktivitātes pieaugumu vai nemainīgumu.”

Savukārt Valsts meža dienesta (VMD) Medību daļas vadītājs Valters Lūsis stāsta, ka pēc VMD rīcībā esošās informācijas ziņojumu skaits par vilku uzbrukumiem pēdējo divu gadu laikā ir ievērojami pieaudzis. Taču tas var liecināt arī to, ka pieaug nevis pašu uzbrukumu, bet gan ziņojumu skaits, jo daļa cietušo mājdzīvnieku īpašnieku par vilku uzbrukumiem neziņo.

Atšķirībā no pārējām Baltijas valstīm, Latvijā kompensācijas par lielo plēsēju nodarītajiem postījumiem maksātas netiek.

“Pēc VMD vērtējuma Latvijā ir ap 1400 vilku,” saka Lūsis. “Jautājums nav uzstādāms kategorijās daudz vai maz, kas ne vienmēr var būt objektīvs vērtējums. Jautājums ir – kā šajā situācijā apsaimniekot esošo populāciju, respektīvi kādi ir risinājumi adaptīvākai vilku populācijas apsaimniekošanai, nodrošinot sugai labvēlīgu aizsardzības statusu, vienlaikus respektējot un veicinot dažādi nodarbinātās sabiedrības dzīves kvalitāti un labklājību.”

“Vilki nekož vienu aitu, tie vienā naktī var nokost visu ganāmpulku, radīt zaudējumus vairākos tūkstošos,”

situāciju raksturo Latvijas Aitu audzētāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Dmitrijs Bortņikovs. “Postījumi ir bijuši katru gadu. Pēc mūsu novērojumiem un statistikas datiem var apgalvot, ka vilku postījumu skaits ar katru gadu pieaug, palielinās arī tendence ziņot par uzbrukumiem. Šogad viens saimnieks pēc vairāku vilku uzbrukuma ir pārtraucis nodarboties ar aitkopību. Tieši aitu/kazu saimniecības ir tās, kas vienatnē pārcieš zaudējumus, jo Latvija ir vienīgā valsts ES, kur netiek paredzētas kompensācijas par nokostiem dzīvniekiem un atbalsts aizsardzības mehānismu ieviešanai. Visu ražošanas resursu sadārdzinājums tikai veicina aitkopības saimniecību likvidēšanos pēc uzbrukumiem. Saimniecībām nav brīvu līdzekļu atsākt visu no jauna. Emocionālais pārdzīvojums ir psiholoģiska trauma uz mūžu.”

Apstiprinātie vilku uzbrukumi, par kuriem VMD saņēmis informāciju:

• 2021. gads – 51 uzbrukums, 182 upuri

Nogalināti 146 (129 aitas, 7 liellopi, 5 suņi, 5 staltbrieži briežu dārza teritorijā) Ievainoti 23 (22 aitas, 1 kaza)

Pazuduši 13 (aitas)

• 2022. gads – 79 uzbrukumi, 497 upuri

Nogalināti 275 (256 aitas, 10 kazas, 5 liellopi, 4 suņi)

Ievainoti 107 (102 aitas, 4 kazas, 1 liellops)

Pazuduši 115 (113 aitas, 1 kaza, 1 suns)

• Līdz 10.11.2023. - 103 uzbrukumi, 554 upuri

Nogalināti 339 (303 aitas, 18 kazas, 5 liellopi, 13 suņi)

Ievainoti 124 (120 aitas, 4 kazas)

Pazuduši 91 (63 aitas, 26 kazas, 1 liellops, 1 suns)

“Vilku populācijas palielināšanās, iespējams, saistīta ar mežu izstrādi, vilka dabiskās vides izmaiņām,”

pieļauj Bortņikovs. ”Iespējams, ka populācijā ir problēmas ar hierarhiju, jo postījumus visbiežāk veic tā dēvētie klaiņojošie vilki. Vilku postījumi Latgalē un Vidzemē tik lielā daudzumā ir skaidrojami ar to, ka mežā nav pieejama vilka pamatbarība – sivēni un briežu teļi. Lielos plēsumus, nogalinot un ievainojot aitas, izdara māte, apmācot jaunos vilcēnus, vai arī jaunie vilki, kas palikuši vieni vai barā. Individuāli aitkopim tikai ar paša spēkiem nav iespējams parūpēties par visu preventīvo pasākumu kopumu, lai pilnībā novērstu uzbrukumus.

Iespējams, ka varam sadzīvot ar vilkiem, bet strikti nodalot katram savu teritoriju. Vilku ir krietni par daudz – ja populācija netiks samazināta par aptuveni 50 %, tad domāju, ka tuvākajos gados aitkopībā var iestāties katastrofāla situācija.”

Arī Ozoliņš saskata risinājumu: “Ļoti vienkārši – praktizēt mājlopu aizsardzības pasākumus un, protams, arī turpināt samērīgas vilku medības.” 

Aizsargāties no vilkiem

Latvijā ir LVMI “Silava” izstrādātās lielo plēsēju uzbrukumu novēršanas vadlīnijas. “Ir saņemtas neformālas atsauksmes, ka šie pasākumi esot neefektīvi, taču tajā pašā laikā Latvijā nav redzēts neviens gadījums, kad tie būtu pareizi izmantoti,” situāciju raksturo Ozoliņš.

“Nevaru apgalvot, ka aizsardzības pasākumu izmantošana nenotiek vispār, bet tajos gadījumos, kad par vilku uzbrukumiem tiek ziņots un notikumi pārbaudīti, pasākumi nav izmantoti vai izmantoti kļūdaini.

Domāju, ka vadlīnijas un citi neskaitāmie interneta materiāli par šo tēmu būtu jāizmanto, lai izstrādātu tehniskos noteikumus, kā jāveic mājdzīvnieku aizsardzība, piemēram, elektrisko žogu būve un uzturēšana. Ja šie noteikumi tiek ievēroti, īpašnieki varētu saņemt pilnu vai daļēju valsts atbalstu izdevumu segšanai, bet nekādā gadījumā nevajadzētu maksāt kompensācijas par zaudējumiem, kamēr aizsardzība nav pareizi uzsākta.”

Ozoliņš piebilst, ka LVMI “Silava’’ nav izstrādājis vadlīnijas mājdzīvnieku aizsardzībai, bet gan atbildīgajiem dienestiem, kuri pārbauda ziņotos plēsēju uzbrukumu gadījumus.

“Neuzskatu arī, ka vadlīnijas mājdzīvnieku audzētāju vajadzībām, es tās sauktu par tehniskajiem noteikumiem, būtu jāizstrādā zinātniekiem. Tas ir valsts ierēdņu uzdevums sadarbībā ar mājdzīvnieku audzētāju pārstāvjiem.

Protams, šiem noteikumiem var izmantot “Silavas” vadlīnijas, jo tajās ir ietvertas visas prasības, lai vilku piekļuve mājdzīvniekiem būtu praktiski neiespējama, balstoties uz citu valstu pētījumiem un praktisko pieredzi. Ja kas no tā Latvijā nav izpildāms, par to lai aitu audzētāji vienojas ar tehnisko noteikumu izstrādātājiem. Taču kaut kas no visām iespējām ir jāuzņemas, pirms sāk runāt par kompensācijām par noplēstiem dzīvniekiem.”

“Ieteikumi nav nepareizi, bet diemžēl, izstrādājot vadlīnijas preventīvajiem pasākumiem, LVMI “Silava” nekonsultējas ar aitkopības nozares profesionāļiem,” saka Bortņikovs. “Slēgtas nakts novietnes nav lēts pasākums, pretēji apgalvotajam. Gana algošana mūsdienu ekonomiskajos apstākļos ir vienkārši utopija, vēl jo vairāk, ja saimniecībā ir vairākas aitu grupas dažādās novietnēs. Ko varētu darīt? Ieteikumi ir papildināmi vai pārfrāzējami pieļaujamības formā, bet noteikti ne kā obligāti, pēc kā kontrolēt aitkopjus, jo diemžēl nav prevencijas, kas aizsargā ganāmpulkus par 100%.”

Aitkopji ir izveidojuši darba grupu, lai rastu risinājumus: “Vai nebūtu pareizi sabiedrībai iesaistīties šīs problēmas risināšanā? Vai atbildīgajām institūcijām nebūtu jāparedz atbalsts prevencijai un beidzot jāsakārto likumdošana, lai aitkopji var saņemt kompensācijas par vilku nodarītajiem postījumiem?”

Taču ir vēl kāds apstāklis, kas jāņem vērā, pūloties pasargāt aitas, brīdina Ozoliņš: “Vilku medīšana var gan palielināt, gan samazināt uzbrukumu biežumu, bet, kamēr vien vilki teritorijā dzīvo, uzbrukuma risks neaizsargātiem mājdzīvniekiem pastāvēs. Ja ne tajā pašā, tad nākamajos gados.”

Eiropas attieksme mainās

Vilki nav tikai lokāla Latvijas problēma. Šī gada septembrī

Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Ursula fon der Leiena aicināja pārskatīt stingros vilku aizsardzības noteikumus visā kontinentā. Vilku problēma skārusi arī viņu, un visai personīgi. 2022. gadā Vācijā vilks nogalināja fon der Leienas 30 gadus veco poniju Dolliju.

Brisele lūdz vietējās kopienas, zinātniekus un visas ieinteresētās puses sniegt datus par dzīvnieka ietekmi. Komisija izmantos šos datus, lai izlemtu, vai ierosināt grozīt vilka aizsardzības statusu ES.

Von der Leiena arī aicināja vietējās un valsts iestādes vajadzības gadījumā rīkoties, brīdinot, ka vilku baru koncentrācija dažos Eiropas reģionos ir kļuvusi par reālu apdraudējumu mājlopiem un, iespējams, arī cilvēkiem.

Mednieku un lauksaimnieku asociācijas Eiropā jau sen ir aicinājušas Briseli pārskatīt vilka aizsardzības statusu, lai ļautu medīt vairāk šo dzīvnieku, apgalvojot, ka lauksaimnieki ir pakļauti milzīgam spiedienam, lai aizsargātu savus mājlopus.

Šajā medību sezonā Latvijā VMD noteicis maksimālo pieļaujamo vilku nomedīšanas apjomu - 300 indivīdi, kāds noteikts spēkā esošajā vilka sugas aizsardzības plānā.

Kamēr vilka sugas aizsardzības plāns netiks mainīts, VMD pieļaujamo vilku nomedīšanas apjomu palielināt neplāno.

Vienlaikus jānorāda, ka pēc pieļaujamā vilku nomedīšanas apjoma izpildes VMD ir tiesīgs izsniegt vilku medību papildu atļaujas postījumu vietās, ja ir saņemts attiecīgs iesniegums un postījumu vietās veikti aizsardzības pasākumi.

No ES iestādēm norādes, lai grozītu kādus noteikumus attiecībā pret vilkiem, pagaidām nav saņemtas. Izņemot norādes par terminoloģiju Medību noteikumos izņēmumam vilku medīšanai ārpus termiņa - sinhronizācija ar Biotopa direktīvas terminoloģiju.

Raksts tapis sadarbībā ar PEFC.