"Sieviete nav ne vainīga, ne atbildīga." Saruna ar psihiatru par pēcdzemdību depresiju: fakti un iespējas

Slimību profilakses un kontroles centra publicētajā informatīvajā materiālā par pēcdzemdību depresiju teikts, ka pēcdzemdību posmā psihiskos traucējumus parasti iedala trīs kategorijās (secībā no visvieglākajiem līdz vissmagākajiem traucējumiem):

• pēcdzemdību skumjas jeb pēcdzemdību blūzs;

• pēcdzemdību depresija;

• pēcdzemdību psihoze.

Šie traucējumu veidi var arī pārklāties. Skumjas pēcdzemdību periodā piedzīvo apmēram 85% sieviešu. Lielākajai daļai jauno māmiņu simptomi ir viegli un īslaicīgi, tomēr 10% līdz 15% sieviešu attīstās nozīmīgāki depresijas vai trauksmes simptomi.

Sarunājāmies ar ekspertu Elmāru Rancānu, lai detalizēti izprastu konkrēto diagnozi un ko tā nodara sievietei. 

SPKC informatīvajā materiālā par šo tematu ir norādīts, ka ir pēcdzemdību skumjas, depresija un psihoze – kā sievietei pēcdzemdību posmā neapjukt un spēt saprast, kas viņai ir, ja ir aizdomas, ka viņa nejūtas gluži labi?

Ir jārēķinās, ka 50–70 procentiem sieviešu pēc normālām fizioloģiskām dzemdībām pirmo divu nedēļu laikā var būt trauksme, raudulība, svārstīgs garastāvoklis, miega traucējumi. Šis stāvoklis netiek uzskatīts par slimību, bet pārejošiem traucējumiem. Šajā brīdī būtiski saprast, ka grūtniecība un dzemdības ir īpašs gan fizioloģisks, gan emocionāls un psiholoģisks notikums dzīvē.

Lielākajā daļā gadījumu tā ir vēlama grūtniecība, sieviete gaida mazuli, bet vienlaikus deviņus mēnešus dzīvo spriedzē, kā viss būs. Gribas, lai viss būtu kārtībā. Arī pašas dzemdības kā tādas ir milzīgs fizioloģisks stress, arī hormonāli pilnīgi jāpārslēdzas. Ja sākotnēji sieviete bija centrēta uz augļa attīstību, tagad sievietei ir fizioloģiski jākļūst par barotāju, aprūpētāju, vienlaicīgi fiziskajam ķermenim ir jāatgriežas savā sākotnējā stāvoklī. Daudz kas arī atkarīgs, kādas bija dzemdības, vai nebija sarežģījumu. Tāpēc pirmās nedēļas ir adaptācijas periods. Citādāk ir, ja sievietei tas ir otrais vai trešais bērns, tad vismaz viņai ir kaut kāds priekšstats, bet daudziem jaunajiem vecākiem viss ir jauns.

Lai arī cik daudz teorētiski sieviete sagatavojas pirms tam dažādās māmiņu skolās, bērniņa dzimšanas notikums ir unikāls. Un pēc tam ar bērnu ir jāatgriežas dzīvē un jāsāk adaptēties pilnīgi jauniem, mainīgiem apstākļiem. Dzīve vairs nekad nebūs tāda kā iepriekš.

Pēcdzemdību skumju gadījumā vienīgais, kas ir vajadzīgs, ir atbalsts, atpūta un iedrošināšana. Tādēļ uz to ir jābūt gatavai apkārtējai videi un līdzcilvēkiem – pirmkārt, bērna tēvam, tuvākajiem radiniekiem. Jācenšas maksimāli jauno mammu atslogot. Ja ģimenē jau ir bērni, jāuzņemas rūpes par viņiem.

Un tad turpmāko nedēļu laikā, ja sievietei attīstās depresijas simptomi pirmo sešu līdz astoņu nedēļu laikā pēc grūtniecības, kas izpaužas diezgan līdzīgi klasiskajai depresijai – grūtsirdība, nomāktība, dzīvesprieka trūkums, ir vēl atsevišķas nianses pēcdzemdību periodā, kad var būt trauksme, aizkaitināmība, raudulība, dažādas bažas par bērnu, un šie simptomi ir dienas lielāko daļu un vairāk nekā divas nedēļas no vietas, tad mēs varam runāt, ka tā ir pēcdzemdību depresija.

Pēcdzemdību depresija var attīstīties vidēji katrai 10. sievietei. Protams, pasaules dati liecina – ja sievietei dzīves laikā jau pirms bērna ir bijuši psihiski traucējumi vai sievietei grūtniecības laikā bijusi trauksme vai depresija, uzmācīgas domas, tad tas palielina risku. Ja sieviete grūtniecības laikā ir piedzīvojusi nevēlamus psiholoģiskus pārdzīvojumus vai notikumus, ja grūtniecība noritējusi smagi vai sarežģīti, vai bijusi kāda tuvinieka nāve, tie ir kritēriji, kas veicina pēcdzemdību depresijas attīstību. Bet tikpat labi šī slimība var attīstīties ģimenē, kur viss ir bijis skaisti un lieliski. Kas šai brīdī ir svarīgākais – to vienkārši pamanīt.

Retākos gadījumos, vienai no 1000 sievietēm, it īpaši īsi pēc dzemdību norises, pirmajās nedēļās var attīstīties pēcdzemdību psihoze. Tie ir smagāki psihiskie traucējumi, kad sievietei var attīstīties murgi, viņa var nereālistiski uztvert apkārtējo pasauli, viņai var būt ļoti izteikti nomākts vai pacilāts garastāvoklis, viņa var kādreiz dzirdēt balsis, var rādīties halucinācijas. Tie ir reti smagi gadījumi, bet tādi arī mēdz būt. Un ir jāatceras, ka grūtniecība ir gan fizioloģisks, gan psiholoģisks stress, un tas nepasargā no psihiskiem traucējumiem, varbūt pat drīzāk tos saasina, ja cilvēkam kaut kādi līdzīgi traucējumi ir bijuši novēroti iepriekš.

Kā rīkoties, ja ir aizdomas, ka ir šī pēcdzemdību depresija?

Pirmkārt, mēģināt apzināties, vai tas, kā es pašreiz jūtos, ir tā, kā es vēlētos. Otrais, un tas ir grūti cilvēkiem – pieņemt, ka tas, kas ar mani notiek, ir kaut kas slimībai līdzīgs. Tur pie vainas ir sabiedrības aizspriedumi un stereotipi. Tad mēģināt šīs savas aizdomas objektivizēt un vērsties pēc palīdzības pie tuvākā, kas ir pieejams medicīnas aprūpē, – ģimenes ārsta, ginekologa, psihoterapeita vai psihiatra, lai noskaidrotu, vai tam, par ko man ir aizdomas, ir pamats. Vai tā ir depresija.

Protams, pašnovērtēšanai var izmantot vienu no rīkiem, kas nav speciāli veidots pēcdzemdību depresijai, bet pasaulē plaši lietots kā skrīninga instruments, - depresijas skrīninga skalu PHQ9, kas ir Latvijā vienīgais validētais instruments, kas tiešām precīzi mēra, ka ir depresija. Šis rīks ir pieejams lapā depresija.lv, kur katrs cilvēks triju minūšu laikā šo pašnovērtēšanas testu var aizpildīt latviešu vai krievu valodā un tūlīt tiek saņemta atbilde par depresijas smagumu un rekomendācijām.

Ja cilvēkam ir grūti apzināties savu stāvokli, tad līdzcilvēki var delikāti palīdzēt sievietei iet šo palīdzības ceļu.

Vieglākos gadījumos daļa ģimenes ārstu paši varētu būt gatavi uzņemties šīs sievietes aprūpi un ārstēšanu, vai piesaistot psihiatrus. Protams, būtisks jautājums, ko darīt, ja bērniņš tiek zīdīts? Praktiski visi medikamenti, kas tiek izmantoti depresijas ārstēšanā, lielākā vai mazākā mērā nonāk mātes pienā. Ir zinātniski pierādījumi par atsevišķiem medikamentiem, kuru lietošana zīdīšanas laikā būtu akceptējama, bet tie ir izņēmuma gadījumi un par tiem lemj psihiatrs. Taču mūsu kopējais uzskats ir tāds,

ja mammai ir pēcdzemdību depresija, tas ietekmē ne vien viņu pašu, pašsajūtu un to, kas depresijas rezultātā var notikt ar pašu mammu, bet tiešā veidā ietekmē arī bērna augšanu un attīstību. Zinātniskie pētījumi pierāda, ka bērnam kavējas attīstība, neveidojas bērna–mātes emocionālā saikne, kas ilgtermiņā var spēlēt lomu.

Ja sievietei ir depresija, milzīgais labums, kas tiek gūts no krūts barošanas, neatsver depresijas riskus. Tad labāk sievietei ir pārtraukt zīdīt ar krūti, bet ārstēt depresiju, nevis neārstēt depresiju, bet turpināt zīdīt.

Bet katrs gadījums ir jāvērtē ļoti individuāli, profesionāļiem sanākot kopā. Ja pēcdzemdību depresija nav smaga, ja nav nopietnu apdraudējumu, tad var apsvērt pēcdzemdību depresijas ārstēšanu ar psihoterapijas metodēm, ja tās ir pieejamas un ja ģimene to var atļauties. Vienīgi jārēķinās, ka psihoterapijas iedarbības ātrums nav uzreiz, var paiet nedēļas un mēneši, līdz tas palīdz sievietei sajusties labāk.

Kas notiek, ja pēcdzemdību depresija tiek atstāta bez ievērības?

Ja sieviete neapzinās vai neārstē savu depresiju, pirmkārt, viņa pati jūtas emocionāli slikti, nespēj ikdienišķi funkcionēt, viņai ir vairākkārt grūtāk darīt to, kas mammai būtu jādara, – parūpēties par mazuli un sevi. Līdz ar to var ciest bērna aprūpe un mamma pati. Savukārt, ja cilvēkam nesanāk kaut ko darīt vai paveikt, viņā tas veicina dažādas pašapsūdzības vai vainas apziņu. Un tādos brīžos, ja sievietei depresija ir pietiekami izteikta, var attīstīties arī domas par pašnāvību. Un diemžēl pasaules dati liecina, ka domas par pašnāvību ir salīdzinoši nelielam sieviešu procentam, bet tā tendence ir tāda, ka domas par pašnāvību grūtniecības un pēcdzemdību periodā pieaug pa dekādēm. Ja agrāk domāja un runāja, ka grūtniecība un mazs bērns ir viens no faktoriem, kas pasargā no pašnāvības, tad šīs tendences sāk pakāpeniski mazināties.

Lai arī cik tas šķistu absurdi no sabiedrības viedokļa – nu kā jaunai mammai var būt domas par pašnāvību?! Bet tā ir realitāte.

Ir salīdzinoši neliels skaits sieviešu, kas pēc dzemdībām tomēr mirst dažādu sarežģījumu dēļ. Tās var būt infekcijas, asiņošana, sirds problēmas. Pasaules dati liecina, ka viena piektā daļa no mirstībām ir sieviešu aiziešana no dzīves pašnāvības ceļā. Un pašnāvības pašas par sevi kā grupa ir biežākais nāves iemesls pēcdzemdību periodā. Šī ir viena lieta, ko mēs varam novērst, ja to laikus pamana, par to runā un palīdz sievietei vērsties pēc palīdzības.

Bet vai depresija var pāriet pati no sevis?

Var pāriet. Bet tas parasti ir lēns un ilgstošs process. Ziema arī kaut kad beidzas. Bet kā ir dzīvot ziemā, ja nav mēteļa? Un ziema beidzas ātrāk, nekā beidzas depresija. Tas, ko mēs redzam, ir sievietes, kas cieš no depresijas un ir sadzīvojušas ar to pat gadiem.

Depresiju varētu salīdzināt ar kustēšanos uz priekšu ar 40 kilogramu smagu mugursomu. Vai var paiet? Var jau, var vilkties, bet tas smagums nepazūd.

Un, kas jāsaprot, – depresija ir ne tikai tā brīža emocionālas vai fiziskas ciešanas, kad ir skumji, grūtsirdīgi, nekas neiepriecina, bet, ja cilvēks jau atgriežas darbā, viņš sāk buksēt, viņš nespēj padarīt to, kas nepieciešams. Un tad ieslēdzas tā sauktā lejupejošā spirāle - jo sliktāk cilvēks jūtas, jo sliktāk jūtas par sevi, viņam bēdīgāk un pesimistiskāk rādās nākotne, un, ja viņam ir nākotne bēdīga, viņš pārmet sev un slikti jūtas arī nākamajā dienā un visu laiku turpmāk.

Tas ir kā atvars, kas sevī iesūc, no kura tādos brīžos ir grūti izrauties, ar gribasspēku to nevar izdarīt. Atsevišķos gadījumos cilvēkiem viss šķiet tik slikti un bezcerīgi, ka ir labāk aiziet no dzīves nekā turpināt tā dzīvot. Pēc mūsu datiem, Latvijā pāri par 200 cilvēkiem katru gadu aiziet no dzīves pašnāvības ceļā. Un cilvēku skaits, kas katru gadu aiziet no dzīves, izdarot pašnāvību, ir stabili lielāks par to, kas mirst ceļu satiksmes negadījumos. Un varam salīdzināt, kādi resursi mums tiek ieguldīti ceļu satiksmes uzlabošanā, kampaņās. Un cik daudz resursu tiek veltīts tieši pašnāvību savlaicīga riska novērtēšanai, atpazīšanai un palīdzības sniegšanai. Latvijā pēdējo divu, trīs gadu laikā "ātrā palīdzība" reģistrē vidēji 1200 pašnāvības mēģinājumu epizodes gadā. Un šie ir tikai gadījumi, par kuriem uzzina medicīniskie dienesti!

Kā līdzcilvēkiem maksimāli iejūtīgi izturēties pret sievieti, kurai ir diagnoze –pēcdzemdību depresija?

Pirmkārt, ar sapratni. Un bez nosodījuma. Censties atbalstīt, iedrošināt. Katrs no mums pats var iedomāties, kā viņš justos depresijas mākts. Un, otrkārt, kas vēl ir īpaši, runājot par pēcdzemdību periodu, kādas ir tās kopējās gaidas no apkārtējiem cilvēkiem un pašai mammai no sevis? Kā ir sievietei jājūtas, kad bērniņš ir piedzimis?

Laimīgai?

Jā, laimīgai! Priecīgai, starojošai, ziedošai un tā tālāk. Realitāte ir pavisam cita. Ja cilvēks pirms tam jau bija noslogots, te ir vēl vienas rūpes. Un, ja sievietei piedzīvotais nerada pacilātību,

ja viņa nejūtas laimīga, viņa sāk sev uzdot jautājumus – kas ar mani, vai es esmu normāla māte. No apkārtējo puses svarīgi ir censties viņu atbalstīt, iedrošināt, saprast – ja sievietei ir depresīvas notis, viņa nav ne vainīga, ne atbildīga. Ne arī viņa kaut kādā veidā kļūst par otrās šķiras cilvēku.

Ir jāspēj šo traucējumu nevis nolikt malā, bet apzināties – lūk, te ir depresija, bet te esam mēs. Pati sieviete, tuvinieki, ģimenes locekļi, profesionāļi, sabiedrība. Mums jāveido savienība, koalīcija cīņā pret depresiju, nevis sieviete paliek viena un pārējie vispār neiesaistās vai viņu neatbalsta šajā procesā.

Ir jāmēģina saprast, kas tiek novērots.

Jo bēdīgs garastāvoklis vienu, divas dienas nav depresija. Depresijas kritēriji ir, kad pēdējo divu nedēļu laikā dienas lielāko daļu ir traucējumi. Un, ja parādās aizdomas, ka tā tas tiešām ir, jāvēršas pēc palīdzības tur, kur tā ir pieejama.

Jo kādreiz saruna ar profesionāli, dakteri vai pat mammu, kas ir gājusi cauri pēcdzemdību depresijai, palīdz iedrošināt atrast palīdzību. Jo mums ir arī nevalstiskās organizācijas, piemēram, perinatālās depresijas skarto atbalsta biedrība "Debesmanna". Mums varbūt nav specifiskas organizācijas sievietēm ar pēcdzemdību depresiju, bet ir pietiekami atbalsta resursi, kurus noteikti būtu jāizmanto šajos gadījumos. Un ģimenes ārsti un psihiatri vienmēr ir tiešās pieejamības speciālisti.

Vai arī līdzcilvēkiem pašiem mēdz būt grūti, ja sievietei konstatēta šī diagnoze?

Jā. Bet te ir jāsaprot psiholoģiskais moments, kas notiek. Ja blakus mums kādam mīļam un tuvam cilvēkam ir grūti, kāda ir mūsu dabīgā reakcija? Palīdzēt. Un to mēs cenšamies darīt savas sapratnes un iespēju līmenī. Un kā mēs jūtamies, kad to darām, bet cilvēks to vai nu nepieņem, vai arī viņam nekas nepalīdz. Kā tas mums liek justies? Tad esam dusmīgi, bet mēs jau dusmojamies uz sevi. Mēs sajūtamies bezpalīdzīgi šajā situācijā, sākam to pārdzīvot, un tā vietā, lai pieņemtu to, ka es esmu darījis visu, ko varu, un meklētu citu veidu, atbalstu vai palīdzību, mēs neviļus šo savu bezpalīdzības sajūtu projicējam uz otru cilvēku un uz viņu dusmojamies, ka viņš mums liek justies slikti! "Es cenšos kā vīrs sievai palīdzēt, tas nepalīdz, viņa man liek justies kā sliktam vīram. Nu beidz taču man likt justies kā sliktam vīram, sāc justies labāk!" – tas ir klasisks scenārijs. Lai katrs cilvēks saprastu savu iespēju robežas un vismaz nesarežģītu to situāciju, nedusmotos, tad jāiet pašam meklēt literatūru, konsultantus. Vīrs var iet un interesēties, kā rīkoties, ja viņam ir aizdomas, ka sievai ir depresija un viņa nevēršas pēc palīdzības.