"Šovakar mani pārņēma izmisums." Trīs bērnu mamma stāsta par piedzīvoto 31. oktobra vakarā (11)

"Vēlos uzrunāt ne tikai tos vecākus, kuru bērni šovakar vieni klimta pa tumšām ciemu ielām, bet visus kuriem ir bērni. Šeit nebūs runa par svētku morāli vai ētisko pusi, bet par vecāku atbildību.

Šovakar, ap 19iem, braucu cauri Pastendei - pāri tiltam, gar skolu, virzienā uz kultūras namu. Ziniet, tur ir tumsa. Pamēģiniet rītvakar aiziet ap šo laiku, paskatīties. Vai saprotat, kur šis stāsts velk?

Tieši tā - uz skolas līkuma mani sagaidīja bariņš bērnu visādos ietērpos, no kuriem neviens nesaturēja atstarotāju! Bērni tur bija kādi 10. Visi mazi, nu ne virs 150 cm, spriežot pēc attiecības pret auto augstumu.

Vai tiešām pieaugušie, kas šovakar viņus palaida ārā no mājas ir tik tumsonīgi, ka nevar bērnam atstarotāju piešķirt?

Vai tiešām nepietiek briesmīgu, skumju un ārprātīgi nepareizu lietu, kas šobrīd notiek pasaulē? Katru gadu policija, glābēji un bērnu ārsti to vien kladzina - atstarotāji, gaismas, tumsā neredz. Neviens tiešām nesaprot?

Diemžēl ar to stāsts nebeidzas. Turpinām ceļu Pastende - Talsi - Valdgale. Uzminiet, vai 19.13 pēc vietējā laika es pilsētas ielās varēju bērniem parādīt vienu cilvēku, ar atstarotāju?

Pieaugušais cilvēk, nu piešķir sev un savam bērnam atstarotāju, lai var turpināt sveces likt ķirbjos, nevis stiept uz kapiem."