Bijušais ieslodzītais Guntis atklāti par dzīvi cietumā un mainīšanos pēc iznākšanas no tā (1)

Vīrietis nonāca cietumā 18 gadu vecumā un pavadīja ieslodzījumā vienu gadu un 10 mēnešus. Iemesls - narkotisko vielu jeb heroīna glabāšana. "Tas bija 20 gadus atpakaļ, kas nozīmē, ka bija daudz bargāki sodi." 

"Man bija antisociāls dzīvesveids, 90. gadi, jaunietis, pirmo noziegumu jau izdarīju 14 gadu vecumā un tiku tiesāts, protams, kopā ar draugiem, paziņām, alkohols, pēc tam narkotikas, visu gribas pamēģināt. Abi vecāki uz to brīdi šķīrās, es paliku pie vecmammas, kura, protams, nevar mūs pieskatīt ar brāli, kas aizveda uz ielas dzīvi," savā stāstā dalījās Guntis. 

Viņš atzina, ka tieši pirms nonākšanas cietumā trīs mēnešus diendienā bija lietojis heroīnu, kas bija radījis smagu atkarību. Tomēr, nonācis cietumā, atkarībai vīrietis ticis pāri samērā viegli - vien sāpējusi mugura un smelgušas kājas. Guntis pastāstīja, ka tolaik matraču nav bijis un ieslodzītie gulējuši uz dēļiem. Stūrī stāvējis atejas spainis.

"Es vienā brīdī sapratu, ka tur guļu labāk nekā mājās - te neviens nesauc, negaida; mana māja, kur es dzīvoju, bija saucamais pritons, kur nāca cilvēki cauri un es nemācēju pateikt nē. Cietums man savā ziņā bija apstāšanās punkts. Tad viss sākās - es sāku sev beidzot uzdot jautājumu: "Kas es esmu un kāpēc vispār esmu šai dzīvē?"" tā Guntis. 

Viņš pastāstīja, ka cietumā nav bijušas nedz sirsnīgas sarunas, nedz arī izdzīvošana. "Jautājums bija, kā tu sevi nostādi. Ļoti svarīgi, kādi tev principi. Es apņēmos, ka neko neapsolīšu. Es pats par sevi dzīvoju un biju gatavs strādāt."

Guntis ir arī saņēmis Tieslietu ministrijas apbalvojumu "Cilvēks cilvēkam" par pašaizliedzīgu darbu ar ieslodzījumā un probācijas uzraudzībā esošiem klientiem un arī ieguldījumu resocializācijas procesa veicināšanā un popularizēšanā Liepājā. Vīrietis atklāja, kā viņam notikusi iekšējā transformācija mainīt savu dzīvi pēc ieslodzījuma. 

"Grūdiens bija ļoti interesants. Iznācis ārā no cietuma, burtiski divu nedēļu laikā tiku atpakaļ. Protams, draugi sagaida, iedzeršanas, alkohols, agresija. Tā ir klasika. Tāpēc, ka mēs sapņojam, ka iznāksim ārā un atpūtīsimies, jutīsimies brīvi, bet īsti jau brīvība tā nav. Un tad es nokļuvu citā sabiedrībā," pastāstīja vīrietis, norādot, ka tolaik daudzi izbijušie narkomāni un alkoholiķi pēc iznākšanas no ieslodzījuma mainījās un pievērsās reliģijai. Tobrīd arī Guntis izlēmis - kādēļ gan viņš nevarētu tā pamēģināt? "Pateicoties viņiem, es nostājos uz kājām."

Guntis pastāstīja, kā cilvēki skatās uz viņu kā izbijušo cietumnieku. "Tas jautājums ir - kā tu pasniedz sevi? Ja tu pasniedz kā tāds cietējs, vai ka pie visa vainīgs ir cietums, tad arī attiecīgi cilvēki metas virsū. Bet, ja tu pasniedz, ka tu esi mācījies, ka tas ir bijis ieguvums, tad cilvēkiem ir mute ciet un viņi grib klausīties, ko tu tur mācies un esi ieguvis." 

Plašāk skaties raidījumā!