Viena no retajām. Tā var teikt par Ālaves muižu, ko grūstošu, ieaugušu krūmos burtiski pēdējā brīdī paglāba grupa domubiedru. Bez lielas naudas – vienkārši atrotīja piedurknes un sāka darīt. Kamēr no Latvijas kartes izdziest desmitiem muižu, vienai no četrām koka muižiņām Dobeles novadā sākusies jauna dzīve, bet kopā ar vēstures pieminekli pamanāma kļūst arī Penkule – vieta ar 750 gadu vēsturi.
Braucot uz Penkuli pa Zemgales līdzenumiem, skatiens ieskrienas, līdz atduras pret apvārsni, kurā vakaros iekrīt saule, un tevi pārņem tāds kā Dullā Daukas nemiers. Citiem pagastiem ir bukleti, kas sausā valodā informē par vietas vēsturi, bet Penkule durvis uz savu pagātni paver caur Rutas Zimnohas grāmatu "Vasaras piedzīvojums Penkulē" - aizraujošu lasāmvielu gan bērniem, gan pieaugušajiem. Stāsts sākas ar rīdzinieku ģimenes pārcelšanos uz laukiem - uz nekurieni, uz Penkuli! Tā nu ir, Penkule nav tūristu apmeklētāko Latvijas vietu topā, toties tai ir potenciāls - 750 gadu vēstures nospiedums.
Raksturojot īsumā, Penkule ir tur, kur kolektīvās komjauniešu kāzas, vējtriece - pirmās brīvvalsts tehnoloģiskais izrāviens, pankūku mešana gaisā, lavandu lauki, gandrīz kā Provansā. Un - Ālaves muiža, ko pirms četriem gadiem kā aizmigušu skaistuli sāka modināt vietējie entuziasti.
Lietas, kas modina atmiņas
Ālaves muiža paslēpusies parkā ar lieliem kokiem. Tā vien šķiet, ka glābšanas riņķis ēkai padots pēdējā brīdī - dažādi laiki, varas un iemītnieki to krietni papluinījuši, tomēr muiža saglabājusi savu majestātiskumu. Biedrība "Penkulē atver durvis", ko aktīvākie penkulnieki dibināja pandēmijas laikā, lai glābtu vēstures pieminekli un "uzliktu Penkuli uz kartes", īsā laikā panākusi, ka muiža ir pamanīta - no krūmos ieauguša grausta tā pakāpusies līdz reģionālas nozīmes valsts kultūras pieminekļa statusam. 19.gs. otrajā pusē celtā Ālaves muiža ir viena no četrām koka muižiņām Dobeles novadā un četrpadsmit - Zemgalē.