"Mēs necīnāmies, mēs dzīvojam." Mazās Ances ceļš uz atveseļošanos pēc pārciestās vardarbības

Ar Anci gan stāsts nebeidzas - ģimenei nesen pievienojies jaundzimušais, kuru mamma atstāja dzemdību iestādē. 

"Man ģimenē bija seši bērni - četri manējie un divi audžubērniņi tajā brīdī, kad nu jau gandrīz pirms četriem gadiem pēc sava gaidāmā dēliņa zaudējuma grūtniecības laikā mēs ar vīru pieņēmām lēmumu uzņemt ģimenē Anci. [..] Tagad Ance pie mums ir gandrīz trīsarpus gadus. Viņai ir kratītā bērna sindroms, viņai ir arī bijušas lauztas abas kājas, ribas vairākas, abas rociņas, atslēgas kauli, ir bijis arī galvaskausā lūzums un ļoti daudz asinsizplūdumu smadzenēs. Tajā brīdī, kad es viņu paņēmu, viņa bija paliatīvās aprūpes bērniņš, kurš vispār neko nedarīja. Viņu baroja caur zondi, jo viņa pati neēd. Tad viņa arī gulēja un gandrīz nekad nesmaidīja," savu stāstu atklāja audžumamma. 

"Šobrīd mūsu ģimenei ir piepulcējušies vēl divi mazi audžubērniņi, nu mēs esam 11 mājās, bet tas, ka man ir vēl mazāki un lielāki aprūpējamie, nenozīmē, ka Ance mums joprojām nav pašā uzmanības centrā visai ģimenei."

Ivita pastāstīja, ka pagājušajā gadā ar Anci piecas reizes veiksmīgi izbraukājušas uz Poliju uz cilmes šūnu terapiju. "Daudzi neticēja, ka tas strādā, bet šobrīd, kad ejam atrādīties dakteriem, kuri viņu redzēja pavisam maziņu, viņi saka, ka papīros aprakstītais ir viens bērns, bet tas, kas sēž ratiņos vai klēpī, ir pavisam cits."

Ances ārste Inese Bolmane "Māmiņu klubam" norādīja, ka Ance jau sāk fiksēt skatu, stingrāk tur muguriņu. "Vēl ir jāņem vērā, ka cilmes šūnu terapija nav kā restartēt datoru. Tas nenozīmē, ka tiek ievadīta zāļu deva vēnā vai organismā un tūlīt viss atjaunojas. Tas ir mērķtiecīgs darbs pa etapam klīnikā, paralēli tā ir rehabilitācija. Un tas ir milzīgs darbs, ko izdara vecāki un ģimene tajā starplaikā un visa mūža garumā."

Ivita pastāstīja, ka Ance ļoti daudz smaida un sākusi arī mazliet noturēt galvu, jo viņa šobrīd ir mēneša vai divus mēnešus veca bērniņa attīstības līmenī. 

"Viņa ir sākusi drusciņ runāties. Viņa atpazīst savus mīļākos ģimenes cilvēkus. Tā kā Ance ir audžubērns, viņai nav šī automātiskā mīlestība pret mani kā mammu, viņa izvēlējās Inesi par savu cilvēku, viņa ir lielā māsa, kas Ancei ir visvistuvākais cilvēks.

Ja mums kādreiz mediķi vai speciālisti pajautā "kā jums iet, jūs cīnāties?", es parasti atbildu, ka īsti mēs necīnāmies, mēs dzīvojam," tā Ivita.

Smagās ziņas šovasar bijušas, kad acu ārsts pateicis, ka mazā Ance no gūtajām traumām un asinsizplūdumiem redzes nervā ir neredzīga. Ancei vēl priekšā gaidāma ļoti nopietna ārstēšana - sarežģīta un dārga. 

Vairāk skaties 1188.lv.