/nginx/o/2023/10/18/15661632t1hf570.jpg)
Katram sakoptam mežu īpašuma vienmēr ir savs cilvēks, kurš tajā ieguldījis darbu, zināšanas un sirdi. Tāpēc ielūkosimies, kā dzīvo mežu īpašnieki, kuri cīnās par uzvaru konkursā “Sakoptākais mežs”. Šoreiz tieši par cilvēkiem, par viņu attieksmi, vērtībām un izpratni par mežu.
Latvijas Meža īpašnieku biedrības organizētā konkursa "Sakoptākais mežs" žūrija 2. kārtai izvirzījusi deviņus meža īpašumus, kas turpina piedalīties konkursā. Kurš uzvarēs, uzzināsim gan tikai decembrī, kad labākajam tiks pasniegta Zelta čiekura balva nominācijā “Par ilgtspējīgu saimniekošanu”. Kopumā saņemti pavisam 19 pieteikumi no Kuldīgas, Saldus, Dienvidkurzemes, Talsu, Krāslavas, Preiļu, Ludzas, Madonas, Ādažu, Valmieras, Saulkrastu, Cēsu un Ogres novada. Konkursa otrajā kārtā mežu īpašumi tika vērtēti klātienē. Pirmo trīs nominantu mežu īpašumi atrodas Kurzemes reģionā.
Gadās, ka mežsaimnieka ceļš sākas nejauši, jo iesākumā cilvēks vēlējies nopirkt vienu īpašumu, kuru izstrādāt, bet pēc tam pārdot. Taču tieši pirmā īpašuma iegāde un atklāsme, ka viņam ļoti patīk darboties mežā, pamudina pirkt citus meža īpašumus, tos apsaimniekot. Tieši tā Rumbas pagastā kopš 1995. gada saimnieko meža īpašnieks Aleksandrs Rublāns, kura aizgādībā nu jau ir apmēram 100 ha. Viņu konkursam pieteica Sigita Vaivade no meža īpašnieku biedrības “Meža konsultants”.
Saimnieks ir ļoti nosvērts, atturīgs, bet ar savu domu un redzējumu par meža apsaimniekošanu. Viņš skaidri definējis, ar kādu meža apsaimniekošanu vēlas nodarboties. Un viņa mērķis arī nākotnei ir labi izkopts mežs un vērtīga koksne. “Lielākā daļa laika, ko pavadu mežā, ir saistīta ar mežsaimniecisko darbību,” par savu ikdienu saka Aleksandrs.
“Gribētos redzēt tīrus un sakoptus mežus, bez atkritumiem grāvjos, lai nekas lieks netiek atstāts dabā.”
Šobrīd vairāki desmiti viņa hektāru ir specializēti malkas ieguvei, vairāk audzējot bērzus, alkšņus un apses. Aleksandrs ir stabils malkas piegādātājs vietējiem iedzīvotājiem šajā reģionā.
“Parādīt latviešiem, ka ļoti labi var saimniekot savā dzimtenē – Latvijā,” tā vēlmi piedalīties konkursā skaidro Aldis Šteinbergs, īpašumu “Inkužas” un “Ozolkalni” saimnieks no Kuldīgas novada. Īpašums, kur sākts saimniekot no deviņdesmito gadu beigām, ir iegādāts, pērkot lauksaimniecības zemi, kam mežs nāca komplektā. Sarežģītākais bija saprast, kurā zemesgabalā vislabāk audzēt labību, ierīkot dīķus vai audzēt mežu. Darbs mežā prasa daudz: kopšana jāveic laicīgi, regulāri un jāretina arī vērtīgās koku sugas. Jāievēro biodiversitāte jeb bioloģiskā daudzveidība un mežu aizsardzība, lai mežā aug tā koku suga, kura ir vispiemērotākā. Jāatstāj neskartus mazus purviņus, krūmus un laucītes meža vidū.
Aldis ir aktīvs mednieks. Būt mežā – atpūta un enerģijas uzņemšana no dabas. Brīnišķīgākie mirkļi, kas piedzīvoti savā mežā, ir medībās sēžot medību tornītī uz gaidi un ieklausoties klusumā...
“Vislabāk jau var izprast mežu tikai tad, kad tev pašam vai kādam paziņam pieder kāds gabaliņš. Kā kopt, izaudzēt lietaskokus, gūt peļņu, kaut ko pasaudzēt un saglabāt nākotnei, visu samērīgās proporcijās.
Sakopt, lai ražība un kopskats pašam nedarītu kaunu, būtu prieks par darbu.” Runājot par to, kā šis konkurss varētu iedrošināt citus meža īpašniekus darīt vairāk meža sakoptībai un aizsardzībai, Aldis ir pārliecināts: “Labie piemēri kā magnēts pievelk arī citus.”
“Mans mežs ir Pasaules dabas fonda un LLKC mežsaimniecības daļas ilgtspējīgas mežsaimniecības demonstrāciju saimniecība,” par savu 1993. gadā atgūto īpašumu “Rūķmuiža” skaidro Agnis Graudulis no Vadakstes. “Šeit tiek rīkotas ekskursijas, un es cilvēkiem stāstu, kā saimniekoju savā mežā, par savām sajūtām. Mans mežs ir mana meža skola, un man patīk, ko es daru.”
Grūtākais bija 50 gadus stihiski apsaimniekotu īpašumu sakārtot pieejamu un mežsaimnieciski saprotamu. Darba pamatā likti ilgtspējīgas mežu kopšanas principi: pāreja uz izlases ciršu mežsaimniecību, sugu nomaiņa no egles/baltalkšņa uz platlapju sugām, koku sugu dažādošana, pameža koku, krūmu sugu dažādības veicināšana. Šobrīd īpašumā sastādīti saldie ķirši, ozoli, skābarži, dižskābarži, liepas, kļavas, ēdamie kastaņi, ginki.
“Daļu meža darbu veicu pats,” par savu pieredzi stāsta Agnis. Viņam mežs ir neatņemama dzīves vērtību uztveres daļa:
“Reizēm staigāju pa mežu un izbaudu paša padarīto, tā ir mana brīvība laikā un telpā. Katram vajag iestādīt vismaz vienu koku, to pa laikam apskatīt, tad iestādīt vēl kādu.
Iespējams, pietiek ielikt kādu zīli zemē, pavērot, kas notiek, un atgūt saikni ar vietu, no kuras mēs nākam, saikni ar vietu, kas dod mums pozitīvas sajūtas, nomierina, ārstē. Reiz iesēju ehinācijas vienā mežmalā, aizmirsu. Un šogad skatos – tās zied ar smuki rozā ziediem. Laimes brīdis bija atrast maziņu dzīvu parasto kadiķi, kurš iepriekš tika redzēts tikai nokaltis.”
Agnis plāno arī nākotnē turpināt veikt koku sugu dažādošanu mežā bioloģiskās daudzveidības veidošanai, lai ir mājvietas putniem, kukaiņiem un abiniekiem.
Raksts tapis sadarbībā ar PEFC.
/nginx/o/2018/08/29/11322502t1h50ca.jpg)