"Lūdzu, palīdziet!" Kā izraēliešu kopienas "WhatsApp" grupā tika dokumentēts "Hamas" slaktiņš

Taču pulksten 6:30 no rīta viņa pamodās no raķešu svilpieniem. Viņa bija pieradusi pie raķešu skaņām, jo Beri komūna atrodas netālu no Gazas joslas. Taču šī reize bija citādāka, jo neskanēja ierastā uzbrukuma sirēna un blīkšķi bija daudz skaļāki. 

Dafnas ģimene uzreiz saprata, ka kaut kas nav kārtībā, un steidzās uz bumbu patvertni jeb mamad, kas bija būvēta no dzelzsbetona un aprīkota ar hermētiskām dzelzs durvīm un pret raķešu uzbrukumiem noturīgiem logiem. 

Taču visi uzreiz saprata, ka raķetes nav vienīgais drauds. Apkaimes iedzīvotāju "WhatsApp" grupā izplatījās ziņas, ka kāds no iedzīvotājiem ir nošauts un ielās staigā kaujinieki.

Videonovērošanas kameras fiksējušas, kā pirms plkst. 6:00 maza teroristu grupiņa iekļuva apkaimē. Redzams, ka pie apkaimes vārtiem piebrauc automašīna, vārti atveras un teroristi, kas slapstījušies pa ceļa malām, nošauj automašīnā esošos cilvēkus.

Stundu vēlāk, ap plkst. 7:10 "WhatsApp" grupā tiek sūtītas pirmās ziņas. Komūnas iedzīvotāji saprot, ka teroristi ir tikuši iekšpus vārtiem, un sāk ieslēgties bumbu patvertnēs. 

Taču grupas dalībniekus uzreiz pārņem šausmas – daudzu patvertņu durvis nav aizslēdzamas. 

Vēlāk grupas sarakstē tika sūtītas pamācības, kā nosprostot hermētiskās dzelzs durvis. Taču grupas dalībnieku bailes nerimās – tie, kas nespēja ieslēgties, baidījās, ka teroristi varēs vienkārši ienākt iekšā. 

"Ak dievs, ko lai mēs darām? Viņi ir šeit. Viņi mūs tūlīt nogalinās," rakstīja kāda grupas dalībniece.

"Aizslēdziet bumbu patvertni un palieciet tur," teica cita iedzīvotāja.

"Patvertnes nevar aizslēgt," atgādināja cits komūnas loceklis.

"Nestāviet priekšā durvīm un turiet tās pret sienu tik ilgi, cik varat," teica cita grupas dalībniece. 

Teroristi sāk apstaigāt dzīvojamās mājas

44 gadus vecās Mihalas Pinjanas ģimene pie savām mājām dzirdēja šaušanu un kliedzienus arābu valodā, kas liecināja, ka teroristi sākuši pārmeklēt mājas. 

Viņas vīrs uzreiz izsteidzās no bumbu patvertnes, lai aizslēgtu mājas durvis, un pēc tam devās atpakaļ uz patvertni, nosprostojot tās durvis no iekšpuses ar to, kas nu bija pa rokai. 

Visās patvertnēs valdīja asinis stindzinošs kapa klusums. Mihala atminas, ka māju iemītnieki neuzdrošinājās kliegt, tāpēc panikā sūtīja īsziņas sarakstē un centās saprast, kas notiek. Kāda grupas biedre rakstīja, ka pie durvīm dzird "traku dauzīšanos".

"Tā nav dauzīšanās, bet gan šāvieni," teica kāda grupas biedre.

Ap pusastoņiem rītā grupā plūda ziņas, kurās biedri stāstīja, kā dzird šāvienus pie viņu mājām vai kādas citas mājas. Uz visām ziņām bija viena atbilde: "Mēs arī dzirdam."

Tika ziņots arī par sprādzieniem.

Kolīdz iedzīvotāji aptvēra uzbrukuma nopietnību, grupā ieplūda vairāki jautājumi par to, kad varētu ierasties Izraēlas karavīri. "Netālu dzirdu šāvienus. Ceru, ka tie nāk no ārkārtas vienības," grupā rakstīja kāda sieviete, atsaucoties uz mazo kopienas karavīru vienību, kas reaģē uz militāriem draudiem un informāciju par tiem nodod Izraēlas bruņotajiem spēkiem.

Dafnas Gerstneres brālis dienēja šajā vienībā un pameta bumbu patvertni, steidzoties atvairīt teroristu uzbrukumu. Taču viņš neatgriezās.

"Viņš izgāja no patvertnes, bet mēs palikām iekšā. Tās bija vienkārši šausmas. Tu nezini, kas notiek, tikai dzirdi šāvienus un sprādzienus. Un tie nerimst," stāstīja Dafna.

Reaģējot uz šāvieniem un kaujinieku kliedzieniem, "WhatsApp" grupā nepārtraukti plūda saucieni pēc palīdzības. "Es mājās esmu viena un esmu ļoti nobijusies," rakstīja kāda iedzīvotāja. 

Citur apkaimē kopienas iedzīvotāja Šira Gutentaga sēdēja bumbu patvertnē un, kamēr šausmās lasīja "WhatsApp" grupā sūtītās īsziņas, centās nomierināt savas astoņus un piecus gadus vecās meitas. 

"Kad uzzināju, ka kopienā ir ieradušies teroristi, biju šokā. Taču sapratu, ka man ir jābūt mierīgai, jo bailes redz arī manas meitas – un, ja es esmu šokā, tad arī viņas krīt panikā," raidsabiedrībai stāsta sieviete. 

"Tāpēc es viņām teicu – viss būs kārtībā."

Teroristi tiek pie bumbu patvertnēm

Kopš uzbrukuma sākuma sešos no rīta bija pagājušas vairākas stundas, taču situācija tikai pasliktinājās. "Hamas" teroristi bija ielauzušies iedzīvotāju mājās un centās tikt iekšā bumbu patvertnēs. "WhatsApp" grupas dalībnieki lūdza palīdzību.

"Viņi ielauzās pie mums. Lūdzu, palīdziet man," plkst. 10:36 rakstīja kāda sieviete. 

"Viņi demolē mūsu māju. Palīdziet," pievienojās cita grupas biedre.

Mihala Pinjana lasīja šīs izmisīgās ziņas un vienlaikus runāja ar radiniekiem citā "WhatsApp" grupā. Viņa raidsabiedrībai ļauj publiskot arī šīs ziņas.

"Pēc tam viņa nometa klausuli," žurnālistiem stāsta Mihala.

Viņas māte ģimenes "WhatsApp" grupā turpināja saukt pēc palīdzības. "Hamas" teroristi uzlauza bumbu patvertnes durvis un nošāva Mihalas tēvu, kurš centās aizstāvēties. Pēc tam viņi patvertnē iemeta granātas.

Mihalas māte pēdējo palīdzības saucienu bija nosūtījusi plkst. 10.15. Pēc tam viņa uz bērnu īsziņām neatbildēja, jo arī bija  nogalināta.

Mihala pastāvīgi rakstīja ziņas kopienas "WhatsApp" grupā un lūdza kādu no iedzīvotājiem palīdzēt viņas vecākiem. Viņa gan nebija vienīgā – citi kopienas locekļi visu laiku lūdzās, vai kāds var pārbaudīt, vai viņu vecākiem, draugiem un brālēniem un māsīcām viss ir kārtībā. Taču visi bija vienlīdzīgā situācijā – norobežojušies savās bumbu patvertnēs. 

Mājas tiek aizdedzinātas 

Šaujamieroči un granātas nebija vienīgās "Hamas" terora metodes. Kaujinieki iedzīvotāju mājas arī aizdedzināja. Par ugunsgrēkiem tika ziņots arī kopienas "WhatsApp" grupā.

"Visa māja ir dūmos. Ko man darīt... pasakiet, ko man darīt," izmisumā rakstīja kāda grupas biedre. Tika aizdedzinātas arī citu iedzīvotāju patvertnes. "Mūsu patvertnē izcēlies ugunsgrēks", "Viss patvertnes logs ir melns," teikts citās īsziņās. 

Tika aizdedzināta arī Dafnas tēva Mīra Adada māja. Viņam bija invaliditāte. Dafnas ģimenes "WhatsApp" grupā Mīra 52 gadus vecā aprūpētāja no Filipīnām Bina Sola plkst. 9.44 lūdza viņa bērniem palīdzību. "Viņi ir šeit," rakstīja Bina.

Bina žurnālistiem vēlāk atklāja, ka pirms aizdedzināšanas teroristi Mīra māju paguva izlaupīt. "Es turpināju visiem lūgt palīdzību, jo domāju, ka sadegsim. Taču neviens nevarēja atnākt, jo visi bija pārbijušies."

Arī kopienas "WhatsApp" grupā cilvēki centās sarunāt cilvēkus, kas varētu palīdzēt Mīram un Binai. Taču, tā kā neviens lielo draudu dēļ nevarēja fiziski ierasties, kopienas locekļi dalījās ar dažādiem praktiskiem padomiem, kas izrādījās ļoti vērtīgi un atsevišķos gadījumos pat glāba dzīvības.

"Visa māja ir piedūmota. Ko man darīt?" jautāja kāda iedzīvotāja. "Pamēģini uz sejas uzlikt slapju dvieli," uzreiz atbildēja cita grupas dalībniece.

Iedzīvotāji tiek nolaupīti un nogalināti

Galu galā notika tas, ko Bina raksturo kā brīnumu, – mājas griesti ieplaisāja un caur spraugu uz viņas un Mīra galvas sāka pilēt ūdens. Taču situācija kopienā neuzlabojās – abi dzirdēja, kā gar viņu mājām teroristi ved ķīlniekus. 

Pirmā īsziņa par iedzīvotāju sagūstīšanu kopienas "WhatsApp" grupā pienāca plkst. 12.09. 

Šira lasīja īsziņas grupā un centās nomierināt savas meitas, viņas glāstot. "Es dzirdēju balss ierakstus, kuros tika paustas šausmīgas lietas. Viena sieviete teica, ka viņas jaundzimusī meitiņa ir mirusi, un asarās sauca pēc palīdzības. Vēl cita savām acīm redzēja, kā viņas māte tiek nošauta, un čukstēja: "Glābiet mani, es nevēlos mirt.""

Plkst. 14.28 kāda iedzīvotāja ziņoja par teroristu zvērībām, rakstot: "Lūdzu, viņi šauj uz mani, lūdzu." 

"Lūdzu, viņi atkal uz mums šauj, mēs neizdzīvosim. Viņi atkal uz mums šauj," pēc minūtes iesūtītā audio ierakstā teica cita grupas biedre. Ierakstā bija dzirdams, kā viņas bērni raud. 

Pienāca arī ziņas par šausminošiem ievainojumiem, tostarp ziņa no sievietes, kas teica, ka kāds viņas radinieks pamatīgi asiņo.

Kamēr iedzīvotāji sēdēja bumbu patvertnēs un gaidīja karavīru ierašanos, viņi ar īsziņām grupā centās viens otru nomierināt. Šira klusumā zvanīja vairākiem kaimiņiem, sakot: "Elpo ar mani."

"Es lielākoties publicēju iedrošinošas ziņas – "esmu droša, ka armija jau ir šeit", "esiet pacietīgi", "elpojiet"." Viņas piemēram sekoja arī citi kaimiņi. 

Ap plkst. 15.00 Šira saņēma zvanu no četru bērnu ģimenes, kas nespēja izbēgt no degošas mājas. Viņa steidzās uz māju un palīdzēja viņiem izkļūt no uguns slazda, kā arī pavadīja viņus uz bumbu patvertni. 

Teroristi izliekas par izraēliešu karavīriem

Ap pēcpusdienu kopienas "WhatsApp" grupā pienāca ziņas, ka Izraēlas bruņoto spēku karavīri varētu būt ieradušies.

Taču drīz vien grupā iestājās apmulsums, jo neviens nezināja, cik karavīru ir ieradušies. Grupas biedri arī ziņoja, ka dzirdējuši kliedzienus "IBS, IBS!" (Izraēlas bruņotie spēki), taču nebija droši, vai tiem var uzticēties. Grupas dalībniekiem radās aizdomas, ka tie varētu būt teroristi, kas cenšas pierunāt cilvēkus pamest savas mājas.

Apkaimes iedzīvotājs Golans, kurš ar ieroci stāvēja savā virtuvē, redzēja, kā "Hamas" teroristi sauc "IBS, IBS".

"Es uzrakstīju kaimiņiem un teicu, ka nedomāju, ka tie ir Izraēlas karavīri. Viņi runāja ar arābu akcentu un nebija apģērbušies atbilstoši – viņi valkāja uniformas, bet tās nenēsāja pareizi," BBC žurnālistiem pēc uzbrukuma teica Golans. 

Viņa ziņa tika pārsūtīta kopienas "WhatsApp" grupā. "Viņi izliekas par karavīriem, neatsaucieties nevienam, kas ir ārā," rakstīja kāda grupas dalībniece.

Beidzot ierodas glābēji

Pienākot vakaram, grupā noskaņojums kļuva pozitīvāks. Pie mājām iedzīvotāji dzirdēja arvien vairāk balsu, kas runāja ivritā. Beri kopienas locekļi gandrīz visu dienu bija gaidījuši palīdzību.

Uzbrukuma pirmajās minūtēs kāda grupas dalībniece centās visus pārliecināt, ka viss tūlīt pāries un ka viņiem nav vajadzīga armijas palīdzība. Taču jau pēc dažām minūtēm cilvēki lūdzās, lai karavīri ierastos pēc iespējas ātrāk.

Izraēlas bruņoto spēku karavīri Beri kopienā ieradās ap plkst. 17.30. Kopienas locekļi centās karavīriem norādīt precīzas ienaidnieka pozīcijas. 

Īsi pirms plkst. 18 kopienas grupā nonāca ziņa, ka situāciju risina arī Izraēlas armijas vadība. 

"Līdz šim jūs esat bijušas drosmīgas un apbrīnojamas, palieciet patvertnēs. Tas drīz beigsies. Visi zina par situāciju, informācija pienāk visu laiku."

Ap šo laiku Bina un Mīrs tika izglābti no savas patvertnes. Viņu māja, kurā Mīra meita Dafna un pārējie ģimenes locekļi dienu iepriekš spēlēja galda spēles, bija pilnībā nodegusi. 

Grupā plkst. 18:08 tika nosūtīta īsziņa: "Viņi sāk evakuāciju." Vēlāk citi grupas dalībnieki ziņoja, ka ir izglābti.

Taču evakuācija negāja raiti. Daudzi pēc palīdzības sauca arī tad, kad iestājās tumsa.

"Daudz ložu arī te. Tas nerimstas. Lūdzu, palīdziet," kāda iedzīvotāja rakstīja pēc plkst. 19:00.

Karavīri ieradās Dafnas brāļa dzīvoklī astoņos vakarā un solīja viņus aizvest pēc stundas. Kopienas grupā mātes dalījās ar kodētiem vārdiem, pēc kuriem varētu atpazīt karavīrus. Grupas dalībnieces vēl joprojām bažījās, ka ārā viņus patiesībā gaida "Hamas" teroristi.

Šāvienu troksnis turpinājās. Liela daļa iedzīvotāju atteicās ticēt, ka viss ir beidzies, jo lielajās izbailēs vairs nesaprata, kam uzticēties. 

"Viņi saka, ka ir nepareiza adrese," plkst. 19.34 rakstīja kāda grupas biedre.

Kad karavīri ieradās pie Mihalas, viņa sākotnēji atteicās atvērt durvis. Viens no kopienas ārkārtas aizsardzības vienības piezvanīja viņas vīram un pārliecināja, ka tie tiešām ir Izraēlas bruņoto spēku karavīri.

Karavīri ielenca sievietes ģimeni un viņu suni ciešā lokā un devās ārā. 

"Mēs gājām ar suni, un viņš bija ļoti kluss. Man šķiet, ka pagāja 15 minūtes, līdz tikām ārā no kopienas teritorijas pie pārējiem izglābtajiem. Karavīri šādi pavadīja katru ģimeni, tāpēc pagāja ilgs laiks."

Gājiena laikā viņa aizsedza bērnu acis, taču pati tās turēja vaļā. "Es gribēju skatīties. Es visur redzēju līķus. Mans vīrs teica, ka redzēja kopienas locekļu līķus, bet es redzēju teroristu līķus."

Savukārt citi, tostarp Šira, nespēja noskatīties uz mirušajiem Beri kopienas iedzīvotājiem. 

Izglābtos iedzīvotājus iesēdināja armijas automašīnās un aizveda uz viesnīcu pie Nāves jūras. 

Dafna, kas karavīrus pirmoreiz redzēja ap 20.00 vakarā, tika izglābta tikai ap vieniem naktī. Stresa iespaidā viņa bija pavisam aizmirsusi par savu brāli, kurš uzbrukuma sākumā devās aizkavēt teroristus. Viņa vēlāk uzzināja, ka viņš ir miris.

Visticamāk, traģisks liktenis piemeklēja arī kādu sievieti, kuras mājās ielauzās teroristi un kas visu dienu kopš uzbrukuma sākuma bija saukusi pēc palīdzības, ap plkst. 17.00 grupā iesūtot vairākas ziņas. Ziņu ķēde aizsākās ar spokainu audioierakstu: "Man vajag palīdzību." Citas grupas dalībnieces viņu lūdza pagaidīt.

Ap 18.00 viņa nosūtīja savu pēdējo īsziņu: "Mums nepieciešama evakuācija." Viņas draugi stāsta, ka viņa ir vai nu mirusi, vai nolaupīta.

Izpostītā paradīze

Sarunās ar žurnālistiem izdzīvojušie atskatās uz Beri kopienu pirms brutālā teroristu uzbrukuma un stāsta, ka tā bijusi kā paradīze – skaista kopiena, ko veidojušas mātes un draugi, kas viens otram palīdzējuši.

Viņi stāsta, ka tagad no satricinātās kopienas smeļas spēku, taču nevar aizmirst zaudētos draugus. 

"Viņi ir mūsu draugi, mūsu ģimene. Viņi mums nozīmē visu," stāsta Golans.

"Mēs viņus pazīstam. Viņi ir daļa no mūsu dzīves jau kopš dzimšanas, un mēs vēlamies, lai viņi atgriežas."

Beri iedzīvotājiem viņu kopiena šķita nesalaužama. Taču tagad viņi nezina, ko darīt tālāk. "Nezinu, vai mums pēc šī notikuma vēl būs mājas. Mēs dzīvojām ilūzijās, ka esam drošībā," stāsta Dafna.

Visu rakstā minēto grupas dalībnieču likteņi nav zināmi – daudzas no sievietēm ir bezvēsts prombūtnē, nogalinātas vai saņemtas gūstā.

Beri kopienas biedri stāsta, ka aptuveni 100 iedzīvotāji tika nogalināti un daudzi tika sagūstīti.