Kā neiet pārgājienā pāri Latvijai

Ideja par pārgājienu Dānielam radās jau pirms vairākiem gadiem, taču mēs nolēmām apvienot spēkus, lai ideju realizētu un pievarētu lielo izaicinājumu. Pārgājienu plānojām aptuveni pusgadu kopā ar aizrautīgu jauniešu komandu.

Procesā sākotnējo ideju papildināja jauni elementi, piemēram, kādu laiku domājām, ka organizēsim nelielu pasākumu katrā pilsētā, kurai iesim cauri, vai veiksim kādu izaicinājumu katru reizi, kad kāds ziedos labdarībai. Tagad, kad pārgājiens jau ir aizvadīts, ir milzīgs prieks, ka neko tādu nedarījām.

Pirms pārgājiena domāju, ka šis būtu pa spēkam tikai izredzētajiem, taču tagad ticu, ka ar pietiekamu gribasspēku to varētu paveikt ikviens.

Atceros, ka bērnībā raudzījos uz cilvēkiem ar lielām pārgājienu mugursomām un domāju - viņi noteikti ir īsti speciālisti un zina, ko dara.

Pārgājienā sapratu, ka patiesībā viss mēdz būt pilnīgi pretēji - šoreiz mēs bijām tie ar lielajām somām, taču pieļāvām kļūdu pēc kļūdas gan gatavošanās periodā, gan soļojot pāri Latvijai. Ceru, ka, lasot par mūsu pieredzi, kāds taps mazliet gudrāks par pārgājieniem, bet kāds cits vienkārši iedvesmosies mesties iekšā kādā izaicinājumā.

Ko likt un ko nelikt somā?

Šis ir viens no būtiskākajiem jautājumiem, kas izskan, gatavojoties pārgājienam. Tam, bez šaubām, ir liela nozīme, jo... kurš gan grib stiept līdzi somu, kas pārpildīta ar smagām un nevajadzīgām lietām?

Pat zinādami, cik svarīgi tam pievērst uzmanību, arī mēs kļūdījāmies. Es biju paņēmis par daudz drēbju, bet Dāniels paņēma grāmatu un piezīmju blociņu, domādams, ka mums būs vairāk laika atpūtai. No šīs kļūdas varējām izvairīties, uzdodot sev pavisam vienkāršu jautājumu.

Kāda tipa pārgājienā tu ej?

Pārgājieni pēc būtības ir dažādi, un katram no tiem ir priekšnosacījumi, kā sagatavoties, ko ņemt līdzi. Mēs katru dienu nakšņojām citā pilsētā pie paziņām vai kādā iestādē, kas bija gatava mūs uzņemt.

Šī stratēģija šķita pievilcīga, jo zinājām, ka katru vakaru būs pieejamas dažādas ērtības - pārtikas veikali, aptiekas un citas vietas, kurās varētu ko iegādāties vai saņemt pakalpojumus pēc nepieciešamības. Ne reizi nenācās nakšņot mežā, jo neviens neatteica lūgumam pārnakšņot pie viņiem, tādēļ sapratām, ka mums nav nepieciešamas teltis vai, piemēram, ekipējums ēdiena gatavošanai uz uguns.

Bija arī dažādi nieki, kas izrādījās nevajadzīgi, - dažādi medikamenti, kas mums katru dienu bija pieejami aptiekās; papīra karte, kas bija mūsu telefonos, un citi.

Ātri vien sapratām, ka liekās mantas mums traucē, tāpēc pēc neilga laika no tām atbrīvojāmies. Jau pārgājiena ceturtajā dienā visu lieko sapakojām, ielikām pakomātā un nosūtījām atpakaļ uz Rīgu. Atskatoties šķiet, ka tas bija ļoti labs lēmums.

Ne vienmēr viss notiek tā, kā plānots

Šis varbūt šķiet mazliet muļķīgi, bet, pusgadu plānojot pārgājienu, var neiedomāties pat par šķietami paredzamām situācijām. Mūsu gadījumā tas bija lietus. Protams, mēs bijām gatavi tam, ka var līt, taču nerēķinājāmies ar lietu, kas applūdinās ielas un ilgs vairākas dienas.

Mums vairākkārt nācās slēpties zem kokiem un nojumēm, jo lietus bija neticami spēcīgs. Par laimi gan noslēdzām pārgājienu pirms postošās krusas, tomēr vairākas dienas nācās pārplānot, jo bija paredzēts iet ātri un bez pauzēm, taču nokrišņu dēļ tas nebija iespējams.

Nereti tie kļuva par pārgājiena sarežģītākajiem brīžiem. Mums nācās rīkoties ātri un izlemt, ko darīt, - iet cauri lietum vai meklēt kādu īsāku ceļu? Par ceļiem runājot, arī tie mūs bieži pārsteidza... Vairākkārt devāmies tur, kur karte rāda, lai saprastu, ka tālāk ceļa nemaz nav. Un atkal bijām izvēles priekšā - doties nezināmajā vai griezties atpakaļ, pat ja nemaz to negribas?

Tāpat arī bija dienas, kurās vēlējāmies noiet vairāk, nekā plānots. Ceļā uz Ogri mums bija fantastisks ceļabiedrs - Terēze, kura mums palīdzēja gan fiziski, palīdzot nest mūsu mantas, gan mentāli, uzmundrinot mūs turēt tempu un turpināt iet. Tā rezultātā mēs nonācām Ogrē daudz agrāk, nekā sākotnēji bija plānots, un nolēmām doties līdz Ikšķilei.

Svarīgi piebilst arī mazās nianses, par kurām viegli piemirst, - kā rīkoties, kad ēdiens sabojājies, un ko darīt, kad beidzas ūdens?

Prasme apstāties

Diemžēl sastapāmies ar mirkļiem, kad mazās problēmas pārvērtās nopietnākās kaitēs. Vairākas dienas jutām, ka pamatīgi sāp kājas, bet nepievērsām tam lielu uzmanību un nodomājām - tas taču ir normāli, kas gan būtu pārgājiens pāri Latvijai bez sāpēm? Taču pienāca brīdis, kad sapratām - mēs nespējam paiet. Situācijas nopietnība ātri lika pārdomāt savus lēmumus, tāpēc, nonākuši Rīgā, sazinājāmies ar vairākiem ārstiem. Saņēmām ieteikumu ieturēt vienas dienas pauzi - to nedarot, draudēja nopietnas sekas mūsu veselībai arī ilgtermiņā. Lēmums nebija viegls, taču apzinājāmies, cik būtiski tas ir.

Arī šis ir moments, uz kuru atskatāmies ar atvieglojuma sajūtu. Pēc vienas atpūtas dienas jutāmies krietni labāk ne vien fiziski, bet arī garīgi.

Tomēr pats galvenais, gatavojoties pārgājienam, ir sev uzdot jautājumu: "Kāpēc es dodos pārgājienā?" Iespējams, mazāka mēroga pārgājienos tam nav tik lielas nozīmes, bet konkrēts mērķis vienmēr motivē (neatkarīgi no tā, vai runājam par pārgājienu, vai jebkuru dzīves situāciju). Mums katram bija savs mērķis. Dānielam bija svarīgi pievarēt pārgājienu, bet man - to izbaudīt.

Domāju, ka varat iztēloties, kā šādi mērķi varēja radīt problēmas, taču mums ļoti palīdzēja ārējais atbalsts. Pirmkārt, tie bija cilvēki, kas sekoja mūsu piedzīvojumam un juta līdzi dienu no dienas. Otrkārt, tās bija mūsu izvēlētās labdarības platformas, kam vācām ziedojumus. Bez šiem faktoriem mūsu pārgājiens varbūt būtu beidzies jau ceturtajā dienā.

Dāniels kā savu labdarības platformu izvēlējās "MOT Latvija", jo pats skolas gados saskārās ar mobingu un tā sekām. Es izvēlējos atbalstīt terapiju bērniem ar autiskā spektra traucējumiem, jo māsas dēlam ir autisms, līdz ar to ikdienā redzu, ko tas nozīmē un kādu pienesumu bērna dzīvei sniedz šī terapija.

Plašāka informācija par labdarības platformām un ziedošanu pieejama šeit un šeit.