Nevis "draudziņš" vai "puķīte", bet penis un vulva. Parunāsim par bērnu seksuālo audzināšanu (5)

Lai gūtu skaidrību par šo tematu, vērsāmies pie centra drošai bērnībai "Dardedze", kuras pārstāve Anda Avena paskaidroja, cik lielā mērā mūsu kā vecāku spēja runāt par šādiem sensitīviem tematiem ietekmē bērnu turpmākos priekšstatus un uztveri par seksualitāti un sevis apzināšanos. 

"Bērnam ir svarīgi apzināties un pazīt visu savu ķermeni – gan roku, gan kāju, gan arī savus dzimumorgānus, kas ir tikpat svarīga ķermeņa daļa kā jebkura cita.

Lai bērnam veidotos veselīga un pieņemoša attieksme pret savu ķermeni, ir svarīgi jau no mazotnes mācīt bērnam dažādu ķermeņa daļu nosaukumus (piemēram, kad bērns mazgājas vai iet uz podiņa) – tai skaitā nosaucot konkrētā vārdā arī dzimumorgānus.

Dzimumorgāniem ir atbilstoši nosaukumi - vīriešiem dzimumorgānus ir korekti apzīmēt ar vārdiem "dzimumloceklis" vai "penis", savukārt sievietēm ārējie dzimumorgāni tiek saukti par vulvu. Tāpat to apzīmējumam derēšot vārds "starpene", norāda Avena. 

"Iespējams, ka sarunās ar pavisam maziem bērniem var būt mazliet neveikli lietot tādus nopietnus vārdus, tāpēc varam lietot arī ierastākus apzīmējumus, tomēr tie nebūs gluži precīzi. Tāpat varam kopumā nosaukt tās par "intīmajām vietiņām", kuras mēs citiem nerādām un neaiztiekam. Bērnam augot, pamazām skaidrojam šo vietu anatomiju un nozīmi, kā arī pieminam korektus apzīmējumus, kā šīs vietas sauc."

"Dardzedze" pārstāve skaidro, ka ir ļoti svarīgi lietot tādus apzīmējumus, kas ir visiem skaidri un nav pārprotami – lai, piemēram, situācijā, ja bērnu kāds ir aizskāris, nerastos pārpratumi par notikušo.

"Ja saucam intīmās vietas par "draudziņiem" vai "puķītēm", bērns nevarēs skaidri izstāstīt citam pieaugušajam (pedagogam, ārstam), par ko ir runa, un vajadzības gadījumā nevarēs saņemt palīdzību. Diemžēl tādi gadījumi arī praksē ir sastapti."

Kā bērnam izskaidrot dzimumu atšķirības? "To var darīt pavisam ikdienišķās situācijās – piemēram, kad bērns redz brāli vai māsu ģērbjoties, kā arī pamana atšķirības citos bērnos bērnudārzā. Ir pavisam dabiski, ka noteiktā vecumā bērnā tas rada zinātkāri.

Bērns redz arī sieviešu un vīriešu ķermeņa atšķirības un, ja bērnam par tām rodas jautājumi, svarīgi atbildēt bez lieka satraukuma - viņa vecumposmam un izpratnei saprotamā veidā."

Vēl viens jūtīgs temats vecāku vidū mēdz būt sarunas par bērnu rašanos. Bērniem noteikti kādā brīdī rodas jautājumi par to, kā tad mazuļi rodas, tomēr arī šis ir jautājums, kur jāievēro miers un korekti skaidrojumi.

"Nav noteikta vecuma, kad par to noteikti jāsāk runāt, taču svarīga ir vērība, sajūtot brīdi, kad bērnam šie jautājumi rodas. Ja ar pirmsskolnieku mēs runājam pavisam vienkāršos vārdos – piemēram, skaidrojot to, ka tētim ir sēkliņa un mammai īpaša vietiņa, kur bērniņš var augt, tad sākumskolas vecumposmā jau nāksies būt daudz anatomiski precīzākiem savā stāstījumā. Vecāku un pedagogu skaidrojumiem ir "jāaug" līdz ar bērnu, un te var palīdzēt arī bērna vecumam atbilstošas filmiņas, kas vecākam šķiet pieņemamas. Bērni no tām sapratīs tik daudz, cik viņu attīstība ļaus, taču

nereti vecākus šīs sarunas satrauc daudz vairāk nekā bērnus, lai gan tēma un jautājumi ir dabiski. Turklāt, ja samulstam un uz kādu jautājumu nevaram atbildēt uzreiz, vienmēr varam sarunāt ar bērnu, ka paskaidrosim mazliet vēlāk, kad vecākam būs brīvāks brīdis apdomāt atbildi. 

Avena uzsver, ka ir ļoti vēlams, lai no mazām dienām pieradinām bērnu, ka ar vecākiem var runāt par jebkuru tematu.

"Tas palielina iespēju, ka bērns pie mums vērsīsies pēc palīdzības arī mulsinošās vai nepatīkamās situācijās. Iespējams, mums augot tā nebija, tāpēc jāmācās kopā ar bērniem. Ja teiksim, ka bērnam vēl par agru noskaidrot to vai citu jautājumu, viņš, ļoti iespējams, vecākam pārstās jautāt un meklēs citus, tostarp nevēlamus informācijas avotus."

"Dardedzes" pārstāve skaidro, ka ģimenē seksuālā audzināšana nav kāda viena īpaša saruna, piemēram, bērnam sasniedzot pusaudža vecumu.

"Sarunas par bērna ķermeni, attīstību, sajūtām un dažādajām attiecībām ar citiem cilvēkiem notiek (tām vajadzētu notikt) regulāri kopš bērna dzimšanas līdz pat pieaugšanai. Protams, bērni visvairāk mācās no mūsu piemēra, tāpēc būs iemaņas, ko meitas pārņems no mammām un dēli no tēviem.

Taču situācijas mēdz būs dažādas, bērni aug dažādās un arī nepilnās ģimenēs, un tas nav šķērslis mammai pārrunāt ķermeņa un attiecību tēmas ar dēlu vai tētim ar meitu. Svarīgākais, lai vecāki iespēju robežās piedalās bērnu dzīvē, interesējas par viņu un arī paši izglītojas par bērna seksuālo attīstību, jo mūsdienās par to pieejama ļoti plaša informācija.

Katrā bērna vecumposmā ir tēmas, kas bērnam būtu jāuzzina par savu ķermeni un drošību attiecībās ar citiem cilvēkiem. Pastāvīgi izglītojoties un esot atvērti sarunām, vecāki varēs arī veiksmīgāk pamanīt arī nedrošas situācijas vai riskus bērnu dzīvēs," rezumē Avena.