:format(webp)/nginx/o/2023/10/03/15630742t1h4ef9.png)
Ofēlija Spektore, kuras dzīves lielākais pārbaudījums jau kopš bērnības bijusi cīņa ar nopietnām mentālās veselības problēmām un kura vairākkārt ir ārstējusies Rīgas psihoneiroloģiskajā centrā, TV3 raidījumā "Zilonis studijā" dalījās viedoklī par to, vai diagnozes, kas saistītas ar mentālo veselību, ir zīmogs uz mūžu.
Vaicāta, kā viņa jūtas, dzirdot apvainojumus par savu mentālo stāvokli, viņa atbild:
“Kaut kur dziļi manī ir tā apziņa, ka tas nav pareizi, tā nevajadzētu, bet es pati tieku galā ar lietām ar humoru, ar paškritiku, ar melnu humoru diezgan bieži. Līdz ar to, kad man paprasa: “Kas, tu jukusi?!” – Jā, sertificēti! Tas ir mans tipiskais joks. Par maniem jokiem drīkst smieties, jo es apzinos, kas ar mani notiek, un tas viss ir okei.
Bet, ja tas nebūtu kā joks, tad ja tas būtu nopietni, cilvēkam, kas ar to arvien tiek galā, tas ir sāpīgi. Man šis posms izkrita, bet es spēju iedomāties daudzus cilvēkus, kam nepatīk," norāda Ofēlija.
Sieviete paskaidroja, ka viņai ir šizoafektīvie traucējumi. “Tātad, man ir bipolāra depresija – mānija, depresija, normālais stāvoklis. Un tad ir šizofrēnija, kas nozīmē, ka es redzu halucinācijas.”
Savas halucinācijas Ofēlija “izliek” zīmējumos un attēlo, ko mēdz redzēt.
Uz jautājumu, vai slimības dēļ no viņas dzīves pazuduši cilvēki, Ofēlija atbild apstiprinoši. "Daļa no tā visa ir milzīga apzinātība par to, kas es esmu, kas ar mani notiek. Tāda apzinātība par to, ko es vēlos savā dzīvē. Un es piepeši nonāku līdz secinājumam, ka šis cilvēks padara visu grūtāku, šis cilvēks nesaprot, man šo cilvēku nevajag. Man, par laimi, nebija cilvēku, kuri no manis atteicās, es atteicos no cilvēkiem. Bet tas bija ļoti svarīgs process priekš manis pateikt "nē" pāris cilvēkiem."
Pilnu raidījumu var noskatīties šeit.
/nginx/o/2018/08/29/11322502t1h50ca.jpg)