KAIFA CENA ⟩ "Jāstrādā arī ar sevi." Problemātisks narkotiku lietotājs. Ko darīt?

"Pieredze rāda, ka narkotisko vielu lietotāji ir diezgan nelaimīgi cilvēki. Viņi piedzīvo daudz dažādu negatīvu emociju. Tam iemesls var būt vide, kurā viņi aug, - bieži vien tajā trūkst pozitīvas atbalstošas funkcijas. Disfunkcionālā ģimenē augošs bērns nesaņem to atbalstu, kas viņam ir nepieciešams, līdz ar to personā vairāk mājo bailes un nedrošība, kauns un vainas sajūta. Tas veido augsni un sakņu sistēmu, lai viņā augtu milzīgs pieprasījums ātri atrisināt situāciju.

Foto: Sajūtu aplis

Jo agrāk persona uzsāk vielu lietošanu, jo prognoze var būt nelabvēlīgāka. Sākot lietot ļoti agrīni, kritiskā attīstība un domāšana nobremzējas, varbūt kādam pat apstājas. Līdz ar to tiek veidota pseidodrošības un labsajūtas sistēma, kura diemžēl ilgtermiņā noved pie vēl lielāka kraha un izmisuma. Bet tā sniega pika jau ir sākusi velties.

Šis cilvēks savā ziņā ir nelaimīgs un kļūst vēl nelaimīgāks. Un, ja vide, kurā viņš atrodas, nesargā vai tajā nav kaut kādi atbalsta punkti, tad sniega pika pārtop par lavīnu," skaidro Maksima.

Bērni paši pie narkologa neatnāk. Viņus kāds atved

Narkoloģe savā ikdienas darbā bieži strādā arī ar jauniešiem. Katru nedēļu, dažkārt arī vairākas reizes nedēļā pie viņas ierodas pacienti, kuri vēl nav sasnieguši 18 gadu vecumu. Viņiem narkotiku atkarība un ārstēšana ir atšķirīga no pieaugušajiem.

"Atšķirība noteikti ir nozīmīga," saka Maksima. "Bērnam izpratne par savu veselību vēl nav izveidojusies. Līdz ar to viņam ir jāmeklē argumenti pieņemt pārmaiņas, ierobežojumus un palīdzības metodes. Un ir arī svarīgi uzrunāt to vidi, kurā viņš atrodas. Tātad, tā ir ģimene. 

Pieaugušajiem viss tiek akcentēts uz viņiem pašiem, viņa izvēlēm, bet bērnam pašnoteikšanās vēl nesasniedz kritisku jeb apzinātu līmeni.

Bērnu pie narkologa kāds atved: ģimenes loceklis, valsts, policija. Tas nozīmē, ka viņam pašam spriestspēja, ka narkotikas nav ok, īsti nav attīstījusies. Bērna aprūpē jāiesaista vairāki pieaugušie no dažādām sociālām un ārstniecības organizācijām, stiprinot un veidojot "ārējo kritisko domāšanu".

"Pieaugušo dzīvē tās ir viņa izvēles un viņa atbildība, bet bērnībā tās izvēles ļoti bieži ir vai nu neapzinātas vai pieejamākās, tuvākās un iespējamākās," uzver narkoloģe. "Te jau jāsaka, ka atbildība sadalās uz tiem vides locekļiem, kas viņam ir apkārt.

Bērns šajā gadījumā tiek vainots, bet patiesībā filma ir jāpatin atpakaļ un jāpaskatās, kas veidoja tos apstākļus. Tur bieži parādās, ka vecāki ir aizņemti vai varbūt paši lieto alkoholu un uzpīpē. Bērns līdz ar to jūtas pamests un domā, ka vecākiem viņu nevajag un ar narkotiku lietošanu varētu mazināt emocionālās sāpēs un pievērst viņu uzmanību.

Tas ir ļoti bieži novērots psiholoģiskais process. Tad vecāki pieslēdzas, bet viņi arī to var izdarīt tā, ka tas ir vēl vairāk traumējoši vai bērns jūtas vēl vairāk nesaprasts."

Kā rīkoties, redzot, ka bērns, iespējams, lietojis narkotikas?

"Novērošana un klātesamība ir tas, kas vispār ļauj kaut ko atpazīt," uzsver Maksima. "Ļoti bieži var kaut ko novērot, esot klāt - vienā istabā, braucot automašīnā vai kādā citā situācijā, kur sanāk redzēt jaunieša uzvedību, emocionalitāti, mīmiku, ķermeņa valodu. Jau tas vien var liecināt, vai ir kāda problemātika.

Ne jau bērns piedzima un teica - dod man uzpīpēt kaut ko. Viņš līdz tam nonāca. Visbiežāk tas notiek jau apzinātā vecumā: 12, 13, 14 gados. Līdz tam vecākam jau vajadzētu būt priekšstatam par bērna emocionālo pasauli, un var arī tapt skaidrs, kurā brīdī viņš mainās vai kaut kas notiek."

Arī ārējās pazīmes var liecināt par problēmām. Maksima norāda, ka izmaiņas iespējams novērot acu zīlītēs, apģērbā, aromātos, uzvedībā vai mācību procesā. "Kaut vai tā pati e-klase ļauj vecākam sekot līdzi, kas īsti ir ar mācību procesu.

Var kontaktēties ar pedagogu - kā viņš to redz. Nav runa tikai par izcilības sasniegšanu un veiksmīgām atzīmēm, varbūt ir runa tikai par to, vai ir kādas negatīvas pārmaiņas viņā pašā mācīšanās procesā. Un ar to pietiek. Pirms runājat un jautājat bērnam, vispirms ir jāpaskatās plašāk un jābūt kopā.

Tad šajā situācijā jau var rasties konkrētas idejas, kāpēc uzsākt sarunu ar jaunieti, vērst savu un viņa uzmanību uz detaļām, izzinotvajadzības. Tas nav tā, ka es klanoties eju klāt un ļoti pazemīgi lūdzos, vai arī visszinoši pieprasu skaidrojumu, bet es kā vecāks saku, ka mani kaut kas satrauc, liek šaubīties vai baidīties. Var sākt runāt caur savu skatapunktu, pieminot - es redzu to un to, es jūtos tā un tā -, un tad to attiecināt uz situāciju. "Es jūtos tā, jo ar tevi notika tas.""

"Ir jācenšas jaunietim tuvoties un principā jāgaida, ka bērns atvērsies. To viņš darīs, ja nejutīs bailes. Tas liksviņam justies aprūpētam un vecāku pamanītam."

Eksperte iesaka arī nākt klajā ar priekšlikumiem kopīgi pavadīt laiku. "Šādos brīžos, kad ir arī pozitīvas emocijas, var piedāvāt palīdzību vai tās meklēšanas iespējas.

Es vēlos iesaistīties, atbalstīt, noteikti ne nosodīt. Bērnam jāsaprot, ja notiek kaut kas traģisks, tam var būt neatgriezeniskas sekas.

Un man kā vecākam ir jāiesaistās, jo tā būs mana atbildība rīkoties, ja tomēr bērns neveido kontaktu vai turpina destruktīvu uzvedību. Vispirms ir svarīgi runāt par emocijām, tad rīkoties."

Novēlota palīdzības meklēšana, izvairīšanās, noliegums, pat kaunēšanās no vecākiem vai radiniekiem par radušos situāciju

"Noliegums ir kā slimības simptoms – nav tik traki, visi jau lieto, kuram negadās, citi vainīgi... Ja ir atkarība, tad ir arī līdzatkarība. Abus vieno līdzīgs emocionālais fons, un abi piedzīvo vienu un to pašu.

Visbiežāk tā ir vainas sajūta, arī kauns un bailes. Ir secinājumi, ka kaut kas ir jādara, bet ne vienmēr šī darbošanās mazina negatīvas sekas. Bieži noliegumā balstīta darbošanās vēl vairāk pasliktina stāvokli. To varētu saukt par psidopalīdzēšanu.

Jo spēcīgāks noliegums - man ir jādara, mums ir jāslēpjas, šis ir jāpiedod, parādi jāatdod, neviens nedrīkst uzzināt, tad būs kauns, kā mēs izskatīsimies, ko par mums padomās -, tas tikai palīdz atkarībai attīstīties, stiprina noliegumu, atkarīgajam paceļ tieksmi uz augšu, jo nekas viņu neierobežo.

Tieši šo skeletu iznešana no skapja ir galvenais kritērijs, lai līdzatkarīgais ietu savu atveseļošanās ceļu un atkarīgais ietu savu. Šo skeletu iznešana sākas jau ar pamatotas un loģiskas palīdzības meklēšanu - pie narkologa, pie psihologa vai psihiatra.

Pat paņemt aiznest urīnu analīzēm ir skeleta iznešana no skapja. Tas jau ir labi, jo tajā brīdī jaunietis redz, ka vecāks jaunietim grib ticēt, bet izvirza noteikumus un robežas, kuras tiek pārbaudītas ar konkrētiem kritērijiem.

Šis ļoti labi noder abiem diviem, jo ir skaidri noteiktas un saprotamas robežas. Līdzatkarībā robežas ir neskaidras, tāpēc šajā gadījumā robežu novilkšana ir ļoti vajadzīga, īpaši, ja jaunietis pats vēl nepelna. Vecāku finanses var ļoti palīdzēt nospraust robežas.

Opioīdu aizvietojāšā terapija

"Šī terapija ir nepieciešama cilvēkiem ar opioīdu atkarību, kad iespējamās iepriekš lietotās terapijas metodes nav nesušas rezultātu un kad cilvēks atgriežas pie aktīvas lietošanas vai, iespējams, viņam ir jau sarežģījumi," skaidro narkoloģe. 

"Visbiežāk indikācijas šai terapijai ir jau esošas infekcijas. Ieviešot pasaulē šo terapiju, galvenais mērķis bija ierobežot HIV, arī hepatīta izplatību un kriminalitāti.

Iesaistoties terapijā, cilvēkam mazinās riski turpināt kriminālu uzvedību, jo viņa atkarība tiek legalizēta, bet ieguvēji ir viņš pats un visa sabiedrība kopumā.

Tā ir ideja, kāpēc šo terapiju radīja. Tas nav tā, ka mēs dodam narkotikas un valsts ir dīleris, lai atkarīgajam viss ir ļoti forši. Principā mums ir vienošanās. Tas ir kontrolēts process, lai ieguvēji būtu vairāki. Sabiedrībai no tā ir pat vēl lielāks ieguvums nekā tam pašam cilvēkam, jo viņš tiek ikdienā piesaistīts pie šī te medikamenta un režīma."

Maksima skaidro ieguvumus no opioīdu terapijas: "Pirmkārt, tiek veikta infekciju kontrole un pielietota ārstēšana. Mazinās kriminalitāte. Tiek mazināti riski sievietēm, iestājoties grūtniecībai, ka auglis attīstās ārkārtīgi toksiskā vidē. . Sievietei nav jāpārdod sevi, lai ēstu un dzīvotu. Un, kas ir svarīgi jebkuram dzimumam, viņi var sākt strādāt un pat maksāt nodokļus.

Man liekas, ka tas ir kaut kas ļoti svarīgs, jo līdz tam viņi biežāk zaga vai izplatīja narkotikas, bet šeit jau ir iespēja sniegt savu atgriezenisko saiti sabiedrībai. Man ir piemēri, cilvēki, kam tas izdodas.

Tur es redzu šos ieguvumus. Arī starp šiem pacientiem un klientiem, kuri atnāk un pieņem terapiju, būs tādi, kas neiztur. Viņu atkarība vai problēma ir lielāka, un viņi izkrīt. Šī terapija var prasīt gadus. Tas nav viens gads, tie var būt trīs, pieci, kādam pat desmit. Pāreja uz citām terapijas metodēm notiek, balstoties uz dažādiem aspektiem."

Opioīdu terapijā tiek izmantotas divu veidu aizstājējvielas: metadons un buprenorfīns. 

"Metadons ir valsts apmaksāts un diezgan lēts, buprenorfīns ir tikai un vienīgi par maksu," stāsta narkoloģe. "Ja runājam par labdabību un ieguvumu pašam indivīdam, tad buprenorfīns būtu ar labāku potenciālu.

Bet tas ir dārgāks, ne visi to var atļauties. Līdz ar to vairāk izvēlas medatonu, ko valsts apmaksā (vienīgais kompensētais medikaments pieaugušo narkoloģijā).. Pāreju star šiem medikamentiem var īstenot, tam ir medicīniskas tehnoloģijas. Man ir bijuši dažādi pacienti - no viena uz otru, no otra uz pirmo vai vispār no prom no abiem."

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta "Kaifa cena" saturu atbild TVNET GRUPA.