"Tas dod mieru dvēselei." 84 gadus veca izpletņlēcēja gatavojas savam 1000. lēcienam

Knora savas dzīves laikā no lidmašīnas izlēkusi jau 600 reižu un nākamo divu gadu laikā cer nopelnīt "Zelta spārnus" par 1000 lēcieniem.

Izpletņlēkšana ir bijusi Knoras aizraušanās jau kopš 6 gadu vecuma, viņa stāsta "People".

Kad viņas tēvocis pēc Otrā pasaules kara atgriezās mājās no dienesta Jūras spēku aviācijas korpusā, viņš paņēma līdzi izpletni.

"Viņam bija jāveic ārkārtas lēciens, un viņš saplēsa lidmašīnas asti. Tādēļ armija viņam atdeva izpletni, lai viņš to paņemtu līdzi uz mājām," viņa stāsta.

"Un, ak Dievs, es klausījos viņa stāstus par notikušo, un viss, par ko es varēju domāt, bija lēkšana ar izpletni. Tad gan viņš, gan mans tētis nopirka lidmašīnu, tāpēc augot es daudz laika pavadīju lidojot kopā ar viņiem."

Viņa stāsta, ka lidošana tēva un tēvoča lidmašīnās viņu kūdījusi uz domām par lekšanu ar izpletni.

"Es vienmēr centos izdomāt veidu, kā "nejauši" izkrist pa durvīm, lai varētu izmantot izpletni," stāsta Kima.

"Tas ir vienīgais, par ko es varēju domāt."

Viņa viltoja savu vecāku parakstu, lai veiktu savu pirmo lēcienu, kad viņai bija 20 gadu, jo minimālais vecums šim piedzīvojumam bija 21 gads. Kopš tā laika viņa nav apstājusies.

"Es mīlu to brīdi, kad izpletnis atveras, un es zinu, ka viss ir labi. Es izpletni vienmēr atveru augstu, lai varētu paplanēt apkārt, izbaudīt klusumu un vienkārši apskatīt zemi," viņa saka.

"Man vienkārši ļoti patīk atrasties debesīs un lidot kā putnam, dreifēt apkārt, vērot visu, kas atrodas zem manis. Manuprāt, tas ļoti nomierina dvēseli."

Pēc vairākiem lēcieniem 20 gadu vecumā viņa tika uzaicināta pievienoties ASV sieviešu izpletņlēcēju komandai un startēt starptautiskajā čempionātā 1960. gadā.

"Tas mani patiešām iedrošināja turpināt," viņa stāsta.

"Mans sapnis bija stāvēt zem ASV karoga un dzirdēt valsts himnu, kas skan starptautiskos pasākumos, un izcīnīt zelta medaļu."

Viņa satika savu vīru Malanu Knoru starptautiskajās izpletņlēkšanas sacensībās. Viņš bija Dienvidslāvijas komandas biedrs. Viņi apprecējās un devās kopīgos izpletņēkšanas piedzīvojumos, bet drīz vien pēc kāzām Malans cieta smagā negadījumā. Līdz ar to kopīgās lekšanas apstājās.

Viņa un viņas vīrs bija precējušies 30 gadus, līdz viņš pēkšņi nomira no smadzeņu aneirismas 58 gadu vecumā 1997. gadā.

"Mums bija 30 brīnišķīgi laulības gadi, kurus pildīja daudz prieka, taču tā bija mana iespēja atkal sākt nodarboties ar izpletņlēkšanu," viņa saka.

2003. gadā viņa to arī izdarīja. Tagad ar ASV Izpletņlēcēju asociācijas (USPA) atbalstu viņa strādā pie tā, lai nopelnītu zelta spārnus par 1000 lēcieniem.

"Tā ir liela brīvības sajūta, kad izlecat no lidmašīnas, lidojat kā putns, un esat viens pats debesīs," viņa saka.

Knorai ir četri mazbērni vecumā no 22 līdz 26 gadiem.

"Viņi visi ir lēkuši kopā ar mani," viņa saka. "Ir brīnišķīgi redzēt viņu prieku."